Kopsavilkums
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Dzīvokļu īpašuma likuma 2.pantā definētais dzīvokļa īpašuma jēdziens šobrīd ir viens no profesionāļu diskusiju objektiem, proti, vai tas ir atbilstošs dzīvokļa īpašuma institūta būtībai un tam, lai ar dzīvokļa īpašumu saistītas problēmas tiktu atrisinātas optimālākajāveidā, kur nozīme ir nevis katra atsevišķa kopīpašnieka subjektīvajai gribai, bet gan objektīvajai interesei pienācīgi pārvaldīt un lietot kopējo lietu atbilstoši tās īpašībām.
2. Piespiedu zemes īpašuma nomas attiecībās zemes īpašnieku ar likumu aizsargātās tiesības uz īpašumu tiek nepamatoti ierobežotas par labu dzīvokļu īpašniekiem, kas savukārt neveicina dzīvokļa institūta ilgtspējīgu attīstību. Tāpat arī dzīvokļu institute attīstību un īpašnieku tiesību uz īpašumu realizāciju traucē tiesiskā nenoteiktība piespiedu nomas attiecību apstākļos starp zemes un dzīvokļu īpašniekiem.
3. Šobrīd praksē pastāv tiesību normās nereglamentēts dzīvokļu īpašnieku kolektīvās atbildības princips attiecībās ar pakalpojuma sniedzējiem, kas nenodrošina katra atsevišķa dzīvokļa īpašnieka kā patērētāja tiesību aizsardzību – par veikto samaksu saņemt pilnvērtīgu pakalpojumu un pārkāpj cilvēktiesības. Izeja ir vai nu mainīt dzīvokļa īpašuma definējumu, par īpašumu turpmāk uzskatot kopīpašumā esošo dzīvojamo māju, kurā katrs atsevišķs dzīvoklis nozīmē tiesības lietot atsevišķu kopīpašuma domājamo daļu, un tādejādi dzīvokļu īpašnieku kolektīvās atbildības principu nostiprinot de jure.
Cits risinājums – nostiprināt tiesību normās katra atsevišķā īpašnieka atbildību, nesaistītu ar pārējiem kopīpašniekiem.
4. Tiesu praksē nostiprinātā atziņa, - „savu tiesību aizstāvību tiesā nevar padarīt atkarīgu no pārējo dzīvokļu īpašnieku vēlēšanās vai nevēlēšanās aizstāvēt savas tiesības tiesā”183, ir pretrunā ar Civillikuma 1068.panta normu, tādēļ šis princips nostiprināms Dzīvokļu īpašuma likumā un Civillikumā.
…
