Policijas tiesības pielietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanā

KOPSAVILKUMS
Katra valsts savām tiesībaizsardzības iestādēm ir piešķīrusi likumīgas tiesības nepieciešamības gadījumā izmantot spēku tiesisku mērķu sasniegšanai. Tās ne vien atļauj, bet dažkārt pat uzliek par pienākumu tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām lietot spēku drošības garantēšanai. Tādējādi saskaņā ar nacionālo valstu tiesībām tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas pienākums ir lietot spēku, ja citādi attiecīgajā situācijā ir neiespējami sasniegt mērķi. Tikai tad, ja attiecīgajos apstākļos spēka lietošana būtu uzskatāma par neatbilstošu, t.i., ievērojot mērķa nozīmi un spēku, kāds faktiski vajadzīgs tā sasniegšanai, šāds spēks nebūtu jāpielieto.
Mūsdienās tiesību aizsardzības iestāžu amatpersonu loma ir mainījusies. To galvenais uzdevums ir nepieļaut konfliktsituāciju rašanos, bet, ja šāda situācija tomēr radusies, tad to pienākums ir saglabāt kontroli pār šo konfliktu un mēģināt to atrisināt bez spēka pielietošanas vai pielietojot situācijai atbilstošu spēku. Labākajā gadījumā konfliktu var risināt racionāli, t.i., likuma ietvaros ievērojot taktikas principus atsevišķos gadījumos izmantot slēpni vai vispār atkāpties.
Pamatojoties uz darbā atspoguļotajām nepilnībām speciālo līdzekļu pielietošanas tiesiskajā regulējumā, darba autors izvirza sekojošus priekšlikumus to novēršanai:
1. Tā kā policijas darbības tiesiskais pamats ir nepilnīgs un neatbilst pašreizējai situācijai, autors uzskata, ka būtu jāveic grozījumi likuma „Par policiju” 4. pantā un jānosaka, ka: „Policijas darbības tiesiskais pamats ir Latvijas Republikas Satversme, starptautiskie tiesību avoti, Eiropas Savienības tiesību akti, šis likums, citi Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti, kā arī pašvaldību lēmumi.”
…