Ētika ir sociālās dzīves morālā aspekta un individuālu tikumisku priekšstatu teorija.[9] Tā kritiski vērtē, apsver, projektē un pamato, kā labāk un pareizāk izvēlēties, rīkoties un dzīvot dabas, sociālajā un globālajā apkaimē. Ētiku var atzīt par noteiktām vērtībām (godīgums, taisnīgums, atbildība, cieņa, laime, uzticība, uzticamība u. c.) atbilstošu labas, rezultatīvas izvēles, rīcības un dzīves teoriju.[9] Jēdzienos, vērtībās, principos, ieteikumos un noteikumos tajā sistematizēta sociālā, kultūras un individuālā pieredze, kā labāk, kā lietderīgāk rīkoties, kā būt atzītam un laimīgam, dzīvojot sev un citiem – otram, ģimenei, kopienai, organizācijai.[4]
Pēc autores domām ētikas vērtību ievērošana ir māsu darba neatņemam sastāvdaļa. Šī nozare, kas darbojas ar morāles izpēti, balstoties uz šo pieeju, tā norādīs, kāda izturēšanās tiek gaidīta no cilvēkiem, kuri veido attiecīgo sabiedrības grupu.
Tas ir pamats, pēc kura cilvēki pārvalda savu uzvedību, tie ir uzvedības ceļveži, kurus parasti pieņem sociālā veidā un kas palīdz atšķirt pareizo no nepareizā.[3] Mēs nevaram runāt par kvalitatīvu pacienta aprūpi, par ētikas normu ievērošanu darbā ar pacientiem, ja šīs normas neievērojam sadarbojoties ar kolēģiem. Ētika veic kritisku sociālās un tikumiskās dzīves izziņu un novērtējumu.[4]…