Šķiet, ka Laura un Rūdolfs saprotas no acu skata, no pusvārda. Rūdolfs it kā jūt Lauras noskaņojumu un attiecīgi arī reaģē. Viņš zina īsto brīdi, kad aiziet vai paklusēt. Īsts vīrietis vārda vistiešākajā nozīmē, pieklājīgs un godīgs. Rūdolfs ir pretstats Ričam, varbūt tādēļ piesaista Lauras uzmanību – kaut kas pilnīgi krasi atšķirīgs no ierastā, tomēr Laura jūtas novērtēta un saprasta viņa klātbūtnē. Un tomēr Lauras pēkšņie vārdi “Mēs nebūsim laimīgi nekad, jo nekad mēs nebūsim divi vien” uzburto cerību aizskalo kopā ar lietus lāsēm. Viņu sonāte ir beigusies, tomēr tās atbalss vēl joprojām dzirdama ezerā, tas nekas, ka dzirdama tikai Laurai un Rūdolfam.…
