-
Ūdens apgāde un kanalizācija
Koagulēšana – koloidālo un sīkdisperso suspendēto daļiņu palielināšana, kuru izmanto, lai paātrinātu dzidrināšanas procesu. Kā koagulantus izmanto alumīnija sulfātu, dzelzs
sulfātu un dzelzs hlorīdu šķīdumus vai granulātus, kurus pirms lietošanas pārveido ūdens šķīdumā. Koagulanti ūdenī rada pozitīvi lādētas daļiņas, kas Van der Valsa spēku iedarbībā savienojas ar negatīvi lādētajām suspendētām daļiņām, veidojot pārslas (5-6 gab/cm3). Koagulēšanas rezultātā samazinās
gan duļķainība gan krāsainība.
Ūdens nostādināšana – ir dzidrināšanas I etaps, kas balstās uz to, ka mazas ūdens plūsmas rezultātā suspendētā viela smaguma spēku ietekmē nosēžas baseina dibenā. Plūsma var tikt veidota horizontāli, vertikāli vai radiāli.
Horizontālie baseini ir paredzēti ar ražību ap 30 tūkst. m3/dn. Tajos ūdens ātruma samazinājumu panāk ar gremdsieniņām, ūdens pārgāzēm, sadales un savācējteknēm. Plūsmas ātrums ar
koagulēšanu – 10mm/s, bez – 5mm/s.
Vertikālos nostādināšanas baseinus izmanto nelielās ūdens sagatavošanas ietaisēs ar ražību līdz 3 tūkst. m3/dn.
Ūdens plūsmas ātrums ir 0,5-0,75 mm/s. Baseina maksimālais diametrs nedīkst pārsniegt 10 m, bet attiecībā bret dzidrināšanas zonas augstumu 2 reizes.
Radiālie baseini ar diametru 10-60 m tiek izmantoti lielās ūdens sagatavošanas ietaisēs. To augstums parasti nepārsniedz 2,5 m ārējai malai un 5m – centram. Ieteicamā attiecība ir 3,5.
Ūdens filtrēšana – ir II etaps ūdens attīrīšanas shēmā, kura laikā ūdeni transportē caur smalkgraudainu filtrējošu materiālu, tā atdalot smalkās suspendētās vielas un uzlabojot ūdens krāsainību. Par filtrējošiem materiāliem var izmantot smiltis, hidroantracītus, marmora smalkni, keramzītu. Lai nodrošinātu filtru
nepārtrauktu darbību, tie jāskalo 1-2 reizes diennaktī.
Filtrus iedala bezspiediena un spiediena filtros, kā arī ātrfiltors (5 - 100 m/h) un lēnfiltors (0,1 – 5 m/h).
…
Referāts. Ūdens apgāde un kanalizācija. 30 variants. RTU pie Roberta Neilanda 1. rējam ūdensvadam izmantojamās caurules, armatūras veidi un raksturojums. rējā ūdensvada ierīkošanai visbiežāk izmanto ķeta, dzelzsbetona, tērauda un polietilēna caurules. Ķeta caurules Ķetam (Čugunam) piemīt spēja slāpēt mainīgu slodzi un vibrāciju radītās svārstības. Parasti tiem ir laba šķidrplūstamība un mazs sarukums, kas ļauj iegūt sarežģītas formas kvalitatīvus lējumus. Šo īpašību dēļ čuguns daudzos gadījumos aizstāj dārgāko tēraudu, kaut arī mehāniskās īpašības (īpaši plastiskums un stigrība) ir zemākas. [5] Ķeta cauruļu pirmā izgatavošana ir fiksēta 1455. gadā, tomēr uzskatāms, ka tās jau izmantoja 14. gs. Mūsdienās ķeta caurules un to veidgabalus izveido ar pretkorozijas pārklājumu no iekšpuses un ārpuses. Lai arī pārsvarā tās tiek cinkotas, tomēr iekšpuse var būt izklāta arī ar polietilēnu. Caurules ir paredzētas 1-1,6 MPa iekšējam spiedienam. [1] Viedgabalus izmanto ar uzmavām, kā arī ar atlokiem, lai varētu savinoties ar armatūru (aizbīdņi, ventiļi), kurai ir atloki. Savienojumus blīvē ar impregnētu kaņepju grīstes drīvējumu un cementa javu vai gumijas riņķiem. [1]
PDF formāts.
