-
Datorizācija mūsdienu pasaulē. Redzamā un neredzamā puse - telpā un laikā
Kaut vai elementāri ievadot vārdu „dators” meklētājā, 1970.gadā, ka dators parādījās plašākam lietojuma, atrodami ir 723 000 rezultātu, bet šobrīd meklējot šo pašu vārdu tiek piedāvāti 4 560 000 rezultāti. No elementāriem pierādījumiem var secināt, cik kārtīgi ir palielinājusies šī vārda nozīme.
Nobeigumā secinu, ka datori laika gaitā ir kļuvuši teju par revolūciju biznesa un darījuma pasaulē. Kā paši esam pieredzējuši, globalizācija ir ietekmējusi datoru cenas, tā vairs nekotējas starp luksus precēm, bet gan ir pilnīgi parasta un ikdienišķa parādība teju ikvienam. Tie vairs nav nekāda monopola prece ne uzņēmumos, ne rūpnīcās, ne bagātās mājsaimniecībās. Laika telpa datora pielietojumā izpaužas viskonkrētāk, ikviens cilvēks neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa ar datoru palīdzību var veikt tādu darbu, kādu iespējams viņš neveiktu bez datora palīdzības. Ar datoru palīdzību un starpniecību cilvēki spēj atrasties dažādās telpās un laikos, esot pilnīgi citā un nesaistītā vietā, iespējams, veicot paralēli divas vai vairākas darbības, kā tā saukto redzamo pusi un neredzamo pusi. Datorizācija ir pārņēmusi ikvienu nozari.
…
Dzīvojot globālā ciematā, kā to savulaik teicis Maršala Makluana (Marshall McLuhan), mūsdienu komunikācijas iespējas spēj sniegt neiedomājami plašu darbības loku, kas rada nodrošinājumu miljoniem cilvēku būt saistītiem. Viens no šiem elementiem, dators, kas laika gaitā mums ir radījis neskaitāmi daudz atvieglinājumus, protams, arī sarežģījumus, ir tik ļoti mainījis mūsu ikdienu un uztveri kopumā. Šajā darbā arī tiks apskatīta un analizēta kā globalizācijai pakļāvusies datora lietojamība, ko tā sniedz un kā tā darbojas telpā un laikā. Informācijas vides kontekstā svarīgākas ir vietas, laika un telpas iezīmes. Mūsdienu sabiedrībā vairums cilvēku vienlaicīgi darbojas ne tikai vidē, ko nosacīti var nosaukt par „redzamo”, bet arī „neredzamajā” informācijas un darba vidē, kur „redzamā” vide veidojas indivīda personiskās pieredzes rezultātā, bet „neredzamā” – no meditētajām zināšanām un informācijas. „Redzamā” un „neredzamā” vide ir atkarīga no indivīda izziņas spējām, individuālajām un kolektīvajām interesēm un vajadzībām, no vienas puses, un informācijas resursiem un to pieejamības, no otras puses. Darba un informācija vidē, laika un vietas tieša saistība ar indivīdu, kā satura radītāju un lietotāju jau sen ir zudusi, īpaši attiecībā uz tradicionālo sabiedrību pieņēmumiem un modernās sabiedrības attīstīšanos. Modernās sabiedrības arvien vairāk un vairāk izplešas laikā un telpā. Laika barjeras nojauca paradumu un tradīciju izplatīšanās.
