-
Postmodernisma vēsture
Secinājumi
Postmodernisma idejas brīvi var attīstīties tikai atvērtajās sabiedrībās, kas pieļauj uzskatu daudzveidību, plurālismu, sekmē atteikšanos no metanaratīviem (vispārējiem sižetiem par progresu, prāta uzvaru, viennozīmīgu skaistuma izpratni). Postmodernisti kritizē lielos vēstījumus, kas ir teorijas, kas dažādos laikmetos ir pretendējušas uz neapstrīdamas patiesības statusu, jo tā kā viss ir relatīvs un pakļauts indivīda interpretācijai, tad būtu kļūdaini uzskatīt, ka eksistē kāda patiesā un vispareizākā teorija. Postmodernismu var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta politikas teorijām, kura aizsākumi meklējami 20. gadsimta 60. gados, bet īpašs uzplaukums 80. gados.
Var sacīt, ka postmodernisms ir atdūries pats pret sevi. Vēlēdamies attīrīt mūsu garīgo pasauli no visa liekā un padarīt to daudzveidīgāku, postmodernisms ir centies noliegt visu vai aizstāt visu ar jauno. Šī pārmērīgā aizraušanās ir novedusi pie tā, ka pasauli ir pārņēmis globalizācijas vilnis, kas pārvērš visu, kas ir tradicionāls un konservatīvs, aizstājot visu ar progresīvām idejām.
…
Termins ,,postmodernisms” ir atvasināts no vārda ,,modernisms”. Priedēklis ,,post” nozīmē atrašanos aiz, pēc tam. Postmodernisma teorētiķi atgādina to bagāto saturu, kas ietverts sengrieķu valodas priedēklī ,,ana” – augšup, atpakaļ, vēlreiz. Postmodernisms attīsta ,,sākotnēji aizmirsto”, izvērš to, kas nāk no modernisma laikmeta. No tā izriet, ka, lai saprastu, kas ir postmodernisms, vispirms jāzina, kas ir modernisms. Modernisms tāpat kā postmodernisms ir diezgan izplūdis jēdziens. Katrā laikmetā kaut kas ir moderns un kaut kas – tradicionāls. Kā raksta vācu mūsdienu filozofs Jirgens Hābermāss, vārds ,,moderns” pirmoreiz ticis lietots 5. gs. beigās, lai norobežotu oficiālo kristīgo tagadni no pagāniskās romiskās pagātnes. Modernais ir jaunais, kas pārtop par novecojušu, kad priekšplānā iznāk kaut kas vēl jaunāks. Modernais nav tas, kas ir modē, tam ir stabilākas vērtības: novecojot tas nekļūst par vecmodīgu, bet gan par klasisku. Kā jau iepriekš tika teikts, tad postmodernisms (šī jēdziena lietojums joprojām ir ļoti nenoteikts) ir specifiska mūsdienu garīgās dzīves orientācija, kurā atspoguļojas būtisku ideju un ticējumu krīze, kas cilvēkus orientējušas vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Tas seko modernisma laikmetam, padziļina postklasiskās filozofijas pamatnostādnes un patlaban spēcīgi izpaužas Rietumeiropas mākslā, literatūrā, kultūrā un politikā.
