Bērnu un vecāku paaudzes dažādās dzīves uztveres visspilgtāk parādās jautājumā par Zelmas pārvākšanos uz pilsētu, tieši šeit parādās, bērnu un mātes dažādās domas un lēmumi, kas ir par pamatu strīdiem un nesaprašanām ne tikai starp māti un bērniem, bet arī pašu bērnu starpā.
Pirmās ārējo konfliktu iezīmes parādās jau pašā sākumā pie sašķirotajām derīgajām un nederīgajām mantām. Šeit parādās, kas svarīgs ir Zelmai, tas nav svarīgs viņas dēlam Elmāram: „E.: Tev tā vecā bļoda bija vajadzīga? Z.: Marijas tante man to uz kāzām dāvināja. E.: Trīsdesmit sešus gadus viņa neaiztikta stāvēja skapī, un nu pēkšņi sadomāji lietot.”1
Autors savā lugā veiksmīgi izmanto ekspresionistu formas paņēmienus – hronikas jeb ainu montāžas principu. Tiek parādīta kāda Latvijas pagasta ikdiena, izmantojot lauku un pilsētas pretstatus (tieši Jūlija, kā pilsētnieka un pārējo, lauku cilvēku, attiecības un uzskatus). Tiek rādīts it kā dabisks dzīves plūdums ilgākā laika periodā, izceļot vienu dzīves nogriezni – fragmentu, kurā var arī nebūt skaidri izteikta konflikta, bet iezīmējas spilgtu tēlu galerija.
Galvenie notikumi risinās divās vietās – Kāpostiņu mājas pagalmā un veikalā. Abās vietās norisinās spraiga savstarpējo attiecību kārtošana un viedokļu apmaiņa. …
