-
Pilsētas motīvs Aleksandra Čaka dzejā
Nozīmīga Čaka dzejā ir arī mīlestība. Liriskais “es” pilsētā jūtas labi un izjūt mīlestību pret pilsētu: “Rīga, mana Rīga, / Tevi mīlu es, / Zelta bezdelīga, / Laimes šūpoles.”, “Bet tomēr mīļš un dārgs, / kā iecerētās tuvums, / šis centrs man / un viņa izlauzītās ielas.” Mīlestība pret pilsētu atklājas arī pilsētas ielu, vietu, detaļu raksturojumos: “Afišas, afišas – pilsētu sakraments (..) / izrāžu, bāru un mītiņu kalendārs, / mīlu es, mīlu jūs(..)” Tomēr arī caur pilsētas motīvu atklājas liriskā “es” sāpes un pārdzīvojumi: “Pārrauj mani gluži pušu. / Bezdibenī met un svied / Mani – kausu apnikušu, / Ko nav alkas pilnu liet.” Rīga ir vieta, kurai, neskatoties ne ko, liriskais “es” paliek uzticīgs: “Pat akls uz mūžu kļūdams, / Tevi redzēšu, Rīga, vienmēr, / Ar nāvi un dzīvību gūta - / Mans laiku un cilvēku mērs.” Liriskā “es” mīlestība pret pilsētu atklājas arī ticībā, ka iebrucējiem Rīgu iznīcināt nav iespējams: “Velti gribēja iebrucējs vācietis/ Tevi nogrūst no zemes nost. / Tavās ielās sen drupas novāc, / Guļ pie asfalta pienaglots posts. / Velti lauza un lieca tevi, / Bij tev spēks visu izturēt to, / Jo tev tauta atnesa sevi – / spītu mūžu mūžos glabāto.” …
Pilsētas motīvs Čaka dzejā minēts bieži. Šis motīvs tiek saistīts ar pilsētas cilvēkiem, ar mīlestību pret pilsētu un ar ikvienu lietu, detaļu tajā. Čaku, manuprāt, var dēvēt par neestētisku dzejnieku, jo viņš bieži pievērš uzmanību parastām, nedzīvām lietām, visam tam, kam parasti dzejnieki uzmanību pievērst nemēdz. Iesaistot dzejā šīs detaļas un acu gleznas, Čaks izmanto spožos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tas, pēc manām domām, ir iemesls, kāpēc šī dzeja ir tik dzīva – tajā dzīvo un burtiski elpo pilsēta, pilsētas stabi, tramvaji, asfalts un tās burvība: “Afišas, afišas (..) / Uzbāžas ciešāk kā pusnaktī netikles.”, “beidzamais tramvajs (..) / atiet bez zvana.”, “Dzeltenā lampa, kam stāvi uz stūra (..)”,”Jau smaržo rensteles”.
