-
Vienotā monetārā sistēma
Sadarbība sociālajā politikā.
Pirmie pirmsākumi sadarbībai sociālajā politikā bija līgumā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanu un līgumā par Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanu, kurā 48.,49.,50., un 51.pantā runā par strādnieku brīvu pārvietošanos darba vietā, kā arī jauno strādnieku apmaiņu un citiem. Kā vēl viens no pirmsākuma līgumiem jāmin Romas līgums, kurš arī noteica lielu lomu sociālās politikas koordinācijai – dzimumu vienlīdzīgu samaksu par darbu, darbu ESF.
Līdz pirmās "Sociālās darbības programmas" (1974.) pieņemšanai Eiropas sociālā politika aprobežojās ar Eiropas sociālā fonda (ESF) aktivitātēm un pasākumiem, kas saistīti ar viesstrādnieku sociālo garantiju no¬drošināšanu. Sākot ar 70. gadu vidu, vislielākā uzmanība tika pievērsta pasāku¬mu programmām, to skaitā darba vietu drošības un aizsardzības jomā (veselības aizsardzības politika), iespēju vienlīdzības veicināšanai (Savienības pil¬sonība) vai nelabvēlīgo grupu iesaistīšanai darba dzīvē. Uz specifiskiem tiesis¬kajiem pamatiem varēja atsaukties tikai nedaudzas aktivitātes.
Sociālā politika jau bija iestrādāta līgumos kopš EK sākuma, taču ilgu laiku tai netika pievērsta ne uzmanība, ne līdzekļi, taču, kad tika nolemts pabeigt iekšējo tirgu sociālā politika ieguva nepieciešamo uzmanību.
…
Vienotās monetārās sistēmas mērķi galvenokārt bija šādi – cenu stabilitāte, nemainīgu valūtas kursu noteikšana starp ES dalībvalstu valūtām, kopējās valūtas – eiro ieviešana. Lai šī sistēma darbotos veiksmīgi, ir nepieciešams nacionālajām valstīm sasniegt finansiālu un ekonomisku stabilitāti. Iedalās trīs galvenās naudas politikas: • Pjēra Vernera, Luksemburgas prezidenta, plāns – 1969.-1970.gadā, kura mērķis galvenokārt bija ieviest cenu stabilitāti, izveidot ekonomisku un naudas savienību. Viņš vērsās ar ideju par vienotu valūtu, kuru vajadzētu ieviest turpmāko 10 gadu laikā – līdz 1980.gadam. • Eiropas monetārā sistēma – 1979.gads, kas ir augstākā ES dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe.
