-
Salīdzinošā jurisprudence
Inkvizīcijas jeb objektīvās izmeklēšanas princips. - Lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu taisnīgu administratīvās lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī pēc savas iniciatīvas vāc pierādījumus.
Administratīvās tiesas ievēro izmeklēšanas (inkvizīcijas) principu – tiesai ir jāpalīdz konstatēt objektīvo taisnību un tā nav saistītas ar pušu iesniegtajiem pierādījumiem.
Administratīvās tiesa var pārbaudīt gan administratīvā akta likumību, gan faktus. Tiesa var ne tikai atcelt administratīvo aktu, bet arī izmainīt tā saturu. Tiesa, lemjot lietu, mēģina panākt maksimālu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda interešu aizsardzību. Vācijas administratīvās tiesas dažkārt tiek kritizētas par to, ka pārāk iejaucas izpildvaras darbā.
Galvenā atšķirība starp šiem abiem principiem ir, ka vienā, respektīvi sacīkstes principā tiek veikta sacensība - kurš kuru, puses cenšas pierādīt savu taisnību un lietas pareizību, lai iznestais tiesas spriedums būtu par labu tieši viņam, tiek iesniegti pierādījumi, tiek uzturēta prasība un tā tālāk, tiek darīts viss lai šajās sacīkstēs vinnētu, jāievēro tikai, ka visi pierādījumi, argumenti ir jābūt iegūti likumiskā ceļā un taisnīgi bez viltus un maldiem. Un tiesa šajā procesā ir skatītāja lomā, kas uzklausa abas puses un pasludinot spriedumu lemj par labu vienai no pusēm, tai kura spējusi pierādīt savu taisnību.
Otrs princips ir inkvizīcijas, jeb to vēl mēdz dēvēt par objektīvās izmeklēšanas principu, kurā tiesa var aktīvi iesaistīties un pati vākt pierādījumus, kā arī dot kādai no pusēm padomus, kā rīkoties, lai pilnvērtīgi spētu iesaistīties notiekošajā tiesas procesā.
Vienā teikumā par atšķirīgo – tiesas un pušu tiesības un pienākumi tiesā, atšķir šo principu pielietošanu.
…
Reliģiskās tiesības, dievišķās tiesības ( lat.ius divinum) visas tās tiesības, kas norāda pretim cilvēku tiesībām. Reliģiskās tiesības vēsturē pazīstamas arī ar citiem nosaukumiem : baznīcas, kanoniskās, pontifiku, priesteru teokrātiskās, u.c. tiesības. Senajā Romā reliģiskās tiesības sauca arī par fas (lat.) un šajā nozīmē tās bija ius (lat.) pretstats. Musulmaņu (islama) tiesību sistēma ir balstīta uz reliģisko tiesību pamata. Vēsturiskais pamats- islama reliģija, no šīs reliģijas izriet arī visas tiesību normas un no svētajiem rakstiem arī smeļas tiesību normas un likumus. Nozīmīgākie tiesību avoti ir Korāns, Sunna, Idžma, kijass
