-
Atēnas 5., 4.gs. p.m.ē.Pārmaiņas sabiedriskajā domāšanā
Par Atēnām sāku interesēties pēc tam, kad biju daļēji iepazinies ar sengrieķu mitoloģiju. Mani saistīja tas, ka laikā, kad Latvijas teritorijā esošie iedzīvotāji mitinājās zemās vienistabas būdelēs un apģērbam izmantoja dzīvnieku kažokus, citā vietā pasaulē, konkrēti Grieķijā, dzīves līmenis un sabiedrības pārvaldes forma daudz neatpalika no mūsdienām. Visvairāk var pabrīnīties par sengrieķu sabiedrības attīstību. Piemēram, jau tad cilvēki saprata, ka korupcija ir ļauna parādība, pret kuru ir aktīvi jācīnās, kamēr mūsdienu datorizācijas laikmetā dažas valstis nemaz negrib atzīt korupcijas esamību savā teritorijā. Protams, ne jau visi var būt ideāli, tomēr mūsu padomju gados sabojātajiem prātiem derētu šo to paņemt no senajiem grieķiem, lai kaut cik uzlabotos sabiedrības ētiskā domāšana.
Šajā darbā ir apskatīts periods Atēnās, kad sabiedriskā doma pāriet no reliģiskās domāšanas uz domāšanu, kas saistīta ar cilvēka paša spējām. Tas saistīts ar to, ka dažnedažādie fiziķi, astronomi u.c. zinātnieki, no kuriem daļa slavējami arī šodien, mācēja izskaidrot daudzus faktus, kurus pirms tam uzskatīja par dievišķas izcelsmes. Vienlaikus sastopama liela pretestība no veco uzskatu piekritējiem. Atēnās vēršanās pret dieviem gan nebija tik asiņaina, kā viduslaikos, kad sita krustos, dedzināja uz sārta utt., tomēr savu tā darīja, jo sabiedrība arvien vairāk šķēlās, degradējās, meklēja un nevarēja atrast jaunus ideoloģiskos virzienus. Laika gaitā, neatradusi “ceļu, pa kuru iet”, Atēnas mazpamazām izjuka un daudzie izcilie tās sasniegumi aizgāja nebūtībā.…
Atēnu uzplaukums un noriets Atēnām vislabākie gadi bija laikā starp diviem tām liktenīgajiem kariem, starp grieķu – persiešu kara beigām (479.g.), kas ievadīja Atēnu visaugstāko uzplaukumu, un Peloponēsas karu (431. – 404.g.), kas iezīmēja to norietu. Kā atsevišķa cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas, kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti. Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē., kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās. Šajā laikā attīstījās dzelzs metalurģija, kas izraisīja lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības kāpinājumu, grandiozu ceļu būvniecību un strauju urbanizācijas procesu, un tas ievērojami paplašināja tā laika cilvēka ekumeni, t.i. viņam zināmās apdzīvotās Zemes daļas loku, iepazīstināja viņu ar zemēm un tautām, par kurām iepriekšējām paaudzēm nebija ne jausmas. Sociālajā dzīvē šīs pārmaiņas iezīmēja tālaika sabiedrības, tās kārtu un šķiru arvien sarežģītāko uzbūvi, augošo atšķirību starp konservatīvo, tradīcija uzticīgo un pret jauno naidīgi noskaņoto laucinieku un mobilo, jaunajā ieinteresēto pilsētnieku, bet it īpaši aktīvu individualizācijas procesu, arvien lielāku indivīda autonomizāciju. Taču šīs zvaigžņu stundas spilgtākais un vispārcilvēciskajā nozīmē svarīgākais sasniegums bija visu minēto pārmaiņu noteiktā pāreja uz jauno domāšanas tipu – pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu. 2000.gads
