-
Japāna viduslaikos
Kulta celtnes un arhitektūra
Japānas arhitektūra būtiski atšķiras no mums ierastās Eiropas arhitektūras. Ļoti liela nozīme japāņiem ir vārtiem, kuri tiek īpaši izcelti. Būves tiek būvētas ļoti precīzas, kam raksturīgas ir iedaļu celtnes. Piemēram Svētās Sofijas baznīca – nozīmīgākais Bizantijas arhitektūras piemineklis. Svētās Sofijas baznīca, Bizantijas kultūrā, starp visiem mākslas pieminekļiem, ieņem visredzamāko un nozīmīgāko vietu. Kaut arī no ārpuses baznīca tik ļoti nepiesaista ārzemju tūristus, iekšpusē tā slēpj tās vērtības un to skaistumu, kā dēļ ir vērts apskatīt Svētās Sofijas baznīcu klātienē.
Japāņu stilu raksturo vieglums, elegance, funkcionalitāte, ierasto uzdevumu neparasts risinājums, bet interjera būtība – dabiska vienkāršība, no kuras nenogurst un nepārsātinās. Japāņu estētika vadās pēc principa: viss liekais ir neglīts, bet interjera pamatā ir tukšums, kas pasvītro tā minimuma iekšējo smalkumu, kas atrodas mājoklī. Tāpēc japāņu stila principiāla īpatnība ir minimālisms. Platība tiek radīta ar starpsienu, pārbīdāmu aizslietņu palīdzību, kas sadala telpu dažādās zonās, piemēram, viesistabas un atpūtas zonā. Aizslietņi padara telpu vieglu un caurspīdīgu. Tos pārbīdot, interjers var tikt mainīts kaut vai katru dienu. Bīdāmās sienas rada iespēju vienai un tai pašai vietai dienā un naktī pildīt savādākas funkcijas – ja dienā tā ir viesistaba, tad naktī sienas tiek pārbīdītas un telpa pārtop par guļamistabu.
…
Japāna ir viena no Austrumāzijas zemēm Klusā okeāna Rietumu malā. To veido apmēram 3000 salas, no kurām apdzīvotas ir tikai kādas 600, un lielākā daļa iedzīvotāju koncentrēta uz četrām lielākajām. Lielākā ir Honsju sala, kur mīt apmēram puse Japānas iedzīvotāju. Japāņi ļoti daudz ko aizguvuši no citām Austrumu tautām, īpaši Ķīnas (budisma un konfūcisma reliģijas, rakstību, arhitektūras pamatprincipus, tējas ceremoniju, zīda ražošanu u.c.) un pielāgojuši to savām vajadzībām ar vienīgi japāņu mentalitātei raksturīgo savdabību. Sabiedrības struktūras pamatvienība bija klans - vairākas dzimtas, kuru locekļi sevi uzskatīja par asinsradiniekiem. Līdz 7. gs. Japānai nebija savas galvaspilsētas. Tikai 710. gadā par tādu kļuva Nara.
