-
Kinofilma "Karaļa runa"
Nobeigumā es vēlētos tik pieminēt to, ka šis pārspriedums, kā mēs to varētu nosaukt, lika man atkal atcerēties to, cik šī pasaule ir sarežģīta. Var jau teikt, ka viens cilvēks nespēj neko glābt, bet es tam nepriekrītu. Nāks pirmais, tad otrais un trešais... Gluži kā šajā filmā. Nāca tas viens cilvēks, kas izglāba karali, bet karalis – pārējos. Un vēl... Es atcerējos sen aizmirstu apsolījumu sev, ka visu, ko es daru, es daru mīlestībā. Tā neprasa īpašus „debesu spēkus” vai pavadītas n-tās stundas meditācijas kabinetā. Mīlestība ir tā lieta, kas jau mums katram ir ielikta šūpulī. Tomēr, ja kādam cilvēkam trūkst mīlestības, svarīgi ir no viņa neatkāpties, bet mīlēt līdz galam, jo bieži vien tas cilvēks neapzinās sekas, ko pats rada.
Beigās es uzdodu jautājumu sev: „Vai es palīdzētu karalim ārsta vietā? Vai es atmestu ar roku un paietu garām?” Cik gan daudz cilvēku ir bijis, kam mēs paejam garām, pat neatskatoties. Varbūt ir laiks ko mainīt?! Varbūt ir laiks atmest savam ego un pateikt, ka arī citam ir grūti un, gavenais, ka es varu palīdzēt. Tas nenozīmē ne materiāli, pat ne fiziski, bet varbūt vienkārši.. uzsmaidot?
…
Pēc kinofilmas Karaļa runa noskatīšanās, es saskatīju vairākas psiholoģiski sarežģītas situācijas šajā darbā. Tomēr kā galveno es noteikti vēlētos pieminēt pašu pirmo skatu, kad cilvēkam nācās runāt pūļa priekšā. Viņam vajadzēja pavēstīt kādu vēsti visai tautai. Viņā klausījās visas valsts iedzīvotāji, tomēr tas nebija izdarāms. Lieki piebilst, ka ļoti bieži psiholoģiskas problēmas skar arī fizisko veselību kā šajā gadījumā, kad bailes liedz runāt. Pēc manām domām, šī situācija cilvēkam bija sarežģīta tieši tādēļ, jo jau senāk viņš ir izjutis šādas emocijas. Ņemot vērā to, ko šis personāžs teica filmas turpinājumā, daudz kas slēpās viņa bērnībā un attiecībās ar ģimenes locekļiem. Viņš aprakstīja to, ka viņam bija sliktas attiecības ar savu brāli. Visur tika izvirzīts tikai viņš. Arī filmas turpinājumā mēs redzējām tēva neiecietību, kad viņš centās lasīt. Tēvs sāka kliegt. Pieņemu, ka bērnībā viņu neuzklausīja, nonievāja un ar citiem „līdzekļiem” lika saprast to, ka šī cilvēka viedoklis, domas nav svarīgas. Ļoti bieži, tieši šāda rakstura filmās, es esmu saskārusies ar šāda modeļa ģimenes attiecībām, kuras ir ieturētas, bez jebkādām mīlestības un cieņas izpausmēm. Bērniem ir aizliegts ko iebilst, runāt un citādi paust emocijas. Šāds ģiemenes modelis, paldies Dievam, vairs nav tik raksturīgs mūsdienās. Varētu pat teikt, ka mēs ejam pretējā virzienā, kas arī ir nepieņemami.
