-
Tiesības un morāle
Kopsavilkums
1. Tiesību un morāles normu savstarpējā mijiedarbība, to pretstats un kopsakarības ir viens no pamatjautājumiem visā tiesību filozofijā.
2. Jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Kants identificējis dabiskās tiesības ar morāli.
3. Tiesību norma ir tikai cilvēka ārējās darbības regulators, bet morāles norma - iekšējās darbības, līdz ar to saskatāms, ka tiesību normas “darba lauks” ir šaurāks nekā tas ir morāles normai.
4. Cilvēka iekšējā pasaule ir ļoti plaša, daudzveidīga un neprognozējama, tāpēc katrā konkrētajā gadījumā, lai dotu kādas rīcības vērtējumu, ir maksimāli jāizpēta arī iekšējie rīcības motīvi. Šajā sakarā varētu izvirzīt visai sabiedrībai noderīgu principu – nekad nedod kāda rīcības vērtējumu, iepriekš savu iespēju robežās neizzinot rīcības motīvus.
5. Cilvēku sociālo kopdzīvi nevar dibināt tikai uz tiesībām, bez morāles normas līdzdarbošanās.
6. Gan morāles, gan daļēji arī tiesību normu pastāvēšanas nepieciešamību radījusi cilvēka netikumiskā daba.
7. Ja morāles normas neietu ciešā kopsolī ar tiesību normām, nebūtu iespējams rīcības godīgs un pilnīgs novērtējums. Tātad morāles un tiesību normu starpā pastāv cieša līdzdarbošanās, kas ir atbalstāma un veicināma šīs sadarbības pilnīgāka attīstība.
…
Tikai sākot no 18.gadsimta, filozofi tiesības un morāli analizē nošķirti, saskatot atšķirības starp to saturu un uzdevumiem. Pēc Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann, 1927-1998) domām, morāles un tiesību diferenciācijas pamats bija atšķirīgie katru šo normu sistēmu raksturojošie sankciju mehānismi, kā arī tiesību specifiskās funkcijas valstī, vainas nozīme tiesībās un tās pierādīšanas process. Mūsdienu Rietumu tiesībzinātnē izmantoto morāles un tiesību jēdzienu izstrādāšanā liela loma bija Imanuela Kanta (Immanuel Kant, 1724-1804) ieguldījumam.
