Tikko piedzimuši, mēs nonākam saskarsmē ar šo pasauli, un katram no mums veidojas sava atšķirīgā pieredze. Tas ir saprotami, jo augam nevienādos apstākļos. Mūs vienādi neaprūp un vienādi nemīl. Viss, ko no dzimšanas brīža mums nākas piedzīvot, izjust un ieraudzīt, mūsu apziņā veido apjēgu par pasauli. [4]
Kas attiecas uz kritisko domāšanu, tad jau agrā bērnībā, kad vecāki ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas nepieļaut kritisko attieksmju izpaušanu, tās aizsākumi tiek bremzēti. Šādas sabiedriski atzītas vecāku rīcības epigrāfs ir: “Pieklājīgi un kārtīgi uzvesties ir svarīgāk nekā būt patiesam”. Tas ir fakts, ko sniedz novērojumi.[5]
Civilizācijas attīstības pamatā ir zināšanu uzkrāšana. No tā, ko un cik daudz cilvēks zina, lielā mērā ir atkarīgs, kāda veidojas un kļūst pasaule. Nekad cilvēka rīcībā nav bijis tik daudz zināšanu kā pašreiz. Zināšanas gāžas pār mums nebeidzamā straumē galvu reibinošā ātrumā.…
