Fosfors

P- pieder pie nemetālu klases.

Fosforu (no grieķu val. phos-gaisma, phoros-nesošs) atklāja vācu ķīmiķis H. Brands 1669. gadā. Zviedru ķīmiķis K.V. Šēle 1770. gadā ieguva Balto P. Sarkano P atklāja 1847. gadā.
Savas ķīmiskās aktivitātes dēļ fosfors dabā brīvā viedā nav sastopams. Nozīmīgākie dabiskie fosfora savienojumi ir minerāli ir fosforīts Ca3(PO4)2 un apatīti – Ca3(PO4)2CaF2, Ca3(PO4)2 Cl2.
Fosforam ir svarīga nozīme visu organismu dzīvības procesos. Neorganisko un organisko savienojumu veidā tas ietilpst šūnu sastāvā. Dzīvnieku un cilvēka kauli satur apm.5% fosfora, bet smadzenes – apm.4%. Papildina kāliju pie zobu un kaulu veidošanās un veicina olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu izmantošanos. Gandrīz visi bioloģiskie procesi notiek, piedaloties fosforam un viņa savienojumiem ar citām minerālvielām. Fosfora trūkums: ļaudīm, kuri lieto daudz kuņģa sulas samazināšanas līdzekļu, var samazināties rezerves fosfora daudzums.
Augos tas koncentrēts sēklās un augļos. Cilvēkam diennaktī jāuzņem 1 līdz 2 gramus elementa fosfora. Fosforu iegūst no dabiskajiem fosfātiem, tos reducējot elektriskā loka krāsnīs ar ogles un kvarca smilšu Sio2 maisījuma. …