Kopējā lauksaimniecības politika

Secinājumi
Kopējās lauksaimniecības galvenie uzdevumi ir stabilizēt tirgu, lai nodrošinātu lauksaimniecības izaugsmi, stiprinātu katras valsts konkurentspēju, nodrošināt stabilus ienākumus laukos dzīvojošajiem.
KLP ir viena no vecākajām kopējām politikām Eiropas Savienībā, turklāt ar visvairāk paredzēto budžetu.
KLP instrumenti – finanšu solidaritāte, kuras pirmsākumi ir 1960.gadā izveidotais kopīgais fonds – Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds, kas atbalsta lauksaimniecības pārstrukturēšanos un lauku attīstības veicināšanas pasākumus; kopējais tirgus – nodrošina brīvu preču kustību; kopēji kvalitātes pasākumi – ietver soļus drošas un kvalitatīvas pārtikas ražošanai; kopēja statistika – dati par katras valsts lauksaimniecības izaugsmi, cenām, ražību, importu un eksportu; kā arī tiek veidota integrēta lauksaimniecības kontrole.
Galvenās problēmas, ar ko saskaras KLP ir pārprodukcija – jo vairāk saražots, jo vairāk subsīdiju var saņemt, līdz ar ko tirgus ir pilns; vides piesārņojums; pārāk lielais budžeta spiediens uz budžetu EK – pāri pār 60% no EK kopējā budžeta tiek tērēts tieši šai vienai nozarei – lauksaimniecībai, u.c.
Kā nozīmīgas personas KLP veidošanā jāmin Pjērs Flimlēns, kurš ierosināja, ka lauksaimniecības nozare varētu būt nākošā aiz ogļu un tērauda nozares Eiropas integrācijas attīstības procesā, un varbūt lauksaimniecības nozarē varētu realizēt tos pašus mehānismus ko ogļu un tērauda nozarē. Viņš ierosināja arī valstu pievienošanos (Portugāle, Austrija, Šveice) šajā procesā. Kā arī Siko Manšolts - procesa virzītājs, kas kļuva par pirmo komisijas valdes locekli, kas atbildīgs par lauksaimniecību. Konferencē, kas notika 1958.gada jūlijā Strēzā tika izteikti principi, kas noteica KLP uzdevumu formulēšanu. Tā apstiprināja ideju par kopīgu tarifu un muitas likmju noteikšanu ārpus kopienas produktu ieviešanai, kā arī jautājumus par vienotu tirgu un finansiālo solidaritāti.


…