Demokrātiskos režīmus vispirms var iedalīt tieši (direktīvi) demokrātiskajos un reprezentatīvajos (pārstāvnieciskajos) režīmos. Tiešā demokrātija pastāvēja antīkajā pasaulē, mūsdienās tā daļēji pastāv trijos Šveices kantonos. Gandrīz visi demokrātiskie režīmi pasaulē pašlaik ir reprezentatīvie, kuros pilsoņi savas tiesības realizē ar deputātu starpniecību. Reprezentatīvās demokrātijas galvenā priekšrocība ir tāda, ka ideālā variantā ar politiku nodarbojas tikai kompetenti profesionāļi, kas ir priekšnoteikums pareizu, atbilstošu lēmumu pieņemšanai. Taču, salīdzinot ar tiešo demokrātiju, tai piemīt arī trūkumi. Deputāts ir atsvešināts no vēlētājiem un pēc vēlēšanām var rīkoties neatbilstoši saviem solījumiem. Vēlētāju kontroles iespējas aprobežojas ar regulārām vēlēšanām, kurās deputātu otrreiz var neievēlēt, kā arī ar vārda, preses, sapulču, biedrošanās un citu demokrātisko brīvību izmantošanu. Tas ļauj izdarīt spiedienu uz deputātu.
Jau kopš 15.gadsimta reprezentatīvie režīmi izmanto arī tādu tiešās demokrātijas elementu kā referendumu.
…
