-
Pedagoģija kā zinātne un māksla
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
Pedagoģija kā zinātne un māksla | 4 | |
Pedagoģija ir zinātne par audzināšanu | 6 | |
Pedagoģiju var uzskatīt arī par mākslu | 8 | |
Audzināšana kā māksla - audzināšanas prakse | 9 | |
Noslēgums | 10 | |
Izmantoto avotu saraksts | 11 |
J.A.Students darbā „Vispārīgā paidagoģija” atzīmē: „Zinātne ir pamatotu prāta spriedumu sistēma. Šie spriedumi allaž ir par kaut ko, t.i., par tādu vai citādu objektu. Ikvienai zinātnei ir savs objekts, ko tā pētī. Vai šis objekts ir jutekliski tverams priekšmets, psihiska parādība, skaitlis, attiecība, pārjutekliska lieta vai cits kas, tas nav galvenais. Svarīgākais ir tas, ka vienīgi tad, ja objekts ir, tā pētīšana iespējama. Par neesošām parādībām pētīšana nav iespējama. Zinātne var būt tikai par to, kas ir, vai arī, kam jābūt saskaņā ar normatīvas un vērtētājas apziņas prasībām. Objekta zinātniskā pētīšana notiek, šo objektu pareizi novērojot, aprakstot un izskaidrojot. Pētīšana sākas ar novērošanu, beidzas ar izskaidrošanu. Vissvarīgākais moments zinātnē ir izskaidrošana. Parasti izskaidrošana dibinās uz izpētāmā objekta cēloniskās sakarības atklāšanu. Noskaidrojot, kā izpētījamais objekts radies un kādās cēloniskajās attiecībās tas atrodas ar citām parādībām, izdodas šo objektu pazīt tuvāki. Cēloņu pētīšana ir ļoti grūts un sarežģīts uzdevums, un to veikt zinātnei nenākas viegli. Tomēr, ja cēlonis atslēgts, reizē ar to atslēgta arī patiesība vai, mazākais, patiesībai esam piekļuvuši daudz tuvāki. Kā redzams, zinātne atbild uz jautājumiem: Kas ir? Kā ir? Kā tas radies? Zinātne cenšas atklāt patiesību par esošo.…
Ievads Pedagoģija ir zinātne, pētījumi ir tās neatņemama sastāvdaļa. Kā zinātne tā attīstās, veidojās jaunas idejas, mainās sabiedrības prasības, notiek izmaiņas mācību procesā, mācību formās, mācību saturā. Pedagoģijā nevar nodalīt mākslu no zinātnes – tās visu laiku pārklājas, mijiedarbojas un papildina viena otru. Varbūt pedagoģijas terminos, grāmatās šīs divas lietas ir atdalītas un nošķirtas, bet diemžēl praksē tās ir nešķiramas. Pedagogs nevar tikai skaisti runāt un neko nemācīt (vai pat nezināt), kā arī pedagogs nevar būt stagnāts, kas auksti izstāsta tēmu – cilvēks bez emocijām. Ja saista pedagoģiju ar skolotāja darbību, tad jāsaka, ka no zinātnes viedokļa skolotājs ir teorētiķis, savukārt no mākslas viedokļa – mākslinieks. Šajā darbā centos noskaidrot ne tikai to kas ir „Pedagoģija kā zinātne un māksla”, bet arī to kas ir katra no tām atsevišķi, respektīvi, kas ir zinātne, kā arī, kas ir māksla.
