Eiropas viduslaiku literatūrai ir vairākas vienojošas raksturojošās iezīmes, piemēram, romanizācijas procesa ietekme un viduslaiku filozofijas dominējošā dogmatiskā ievirze kristietības kontekstā. Tomēr katrai tautai ir arī savas literārā mantojuma īpatnības, ko nosaka ne tikai kultūrvēsturiskais konteksts, bet arī mentalitātes un citi vēsturiski aspekti.
Vācijā pirmo reizi rakstu pieminekļos laicīgā literatūra vācu valodā fiksēta 12. gadsimtā. Tā galvenokārt pauda tolaik jau sociālu stabilitāti ieguvušas feodālās sabiedrības ideoloģiju. Vācu bruņinieku literatūras attīstība saistās ar franču literatūras ietekmi / vērojami gan sižetu, gan žanru aizguvumi /, no otras puses – feodālo aprindu daiļrade balstījās nacionālā varoņeposa un tautas paražu lirikas tradīcijā. Ģermāņu varoņeposs, kā esamību senvācu literatūras periodā paliecina tikai neliels fragments no “Dziesmas par Hildebrantu”, kā sižetiska līnija turpināja savu attīstību tautas episkajā tradīcijā visus agros viduslaikus, kaut arī baznīcas nostāja tā saukto “pagānu dziesmu” jautājumā bija nosodoša.…
