-
Personības attīstības teorijas: kopīgais un atšķirīgais
Uzskaitīto psihiskās attīstības periodizāciju analīze rāda, ka neskatoties uz dažādiem pamatojumiem un klasifikāciju ierobežojumu, daudzas no tām atzīmē vienus un tos pašus vecuma periodus cilvēka dzīvē, kuri acīmredzot ir attīstības stadijas, kam piemīt kvalitatīvas īpatnības.
Personības attīstības procesu īsumā var iedomāties šādi. Uz introjekciju balstīta savstarpējo attiecību ar māti sakumpieredze ļauj bērnam izveidot pirmo interizētu tēlu sistēmu saturošo Es kodolu. Bērnam augot, Es veidošanās procesā iekļaujas nozīmīgu vecāku lomu identifikācijas mehānismi.
Var secināt, ka, no vienas puses, personības attīstību ietekmē iedzimtība. Sociālās ietekmes iespaido tikai iespējas tai programmai, kas jau ir cilvēkā piedzimstot. No otras puses, personības attīstību nosaka arī kultūras (ārējās vides) ietekme, cilvēka personība ir individualizēta kultūras sistēma, kurā cilvēks iekļaujas.
Tātad jāsecina ir tas, ka personības veidošanās ir stipri sarežģītāks process nekā tas tiek pasniegts dažādās koncepcijās, kā piemēram, Z.Freida vai Eriksona. Personības attīstība var mainītie atsevišķu vides faktoru ietekmē, kuri nav minēti šo personības koncepciju ietvaros. Jo liekas, ka nav tāda varianta kā pilnīga vides faktora izslēgšana, tas savukārt var radīt nepilnības pašās koncepcijās, līdz ar to veidoties nepilnīgas praktiskās darbības pamatojoties uz šīm koncepcijām.
…
Psiholoģijā par personības attīstības pamatu uzskata pirmos piecus bērnības gadus. Attīstības psiholoģija veido priekšstatu par personības attīstības pamatiem. Konkrētam vecumposmam ir personības psihiskās attīstības īpatnības. Piedzimstot bērns ieiet sabiedrisko normu attiecībās, kā rezultātā bērnam rodas uzticība pret apkārtni un labāka sevis un apkārtējo izpratne. Vairāki psihologi ir pētījuši kā attīstās cilvēks un viņa psihe. Z. Freida ieguldījums ir tas, ka viņš bija pirmais, kurš mēģināja sistematizēt iepriekšējos novērojumus, gadījumu aprakstus, iekļaut tos sistēmā un izveidot psihoseksuālās attīstības teoriju. Atbilstoši šai teorijai psihiskā attīstība tiek iedalīta vairākās fāzēs jeb stadijās, un šo stadiju apzīmējumi vienlaikus ir attiecīgās erogēnās zonas apzīmējumi. Katras stadijas nosaukumā ietverta tā ķermeņa daļa, kas attiecīgajā laika periodā visciešāk saistās ar baudu. Z. Freids izdalīja piecas bērna psihoseksuālās attīstības stadijas: orālo, anālo, fallisko, latento un ģenitālo.
