Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1.1. | bezdarbs | 4 |
1.2. | ikp pieaugums | 6 |
1.3. | ekonomiski aktīvie uzņēmumi | 7 |
1.3.1. | kokapstrāde | 8 |
1.3.2. | pārtikas pārstrāde un dzērienu ražošana | 9 |
1.3.3. | mašīnbūve | 9 |
1.3.4. | vieglā rūpniecība | 9 |
1.3.5. | ķīmiskā rūpniecība | 10 |
1.4. | valsts finansējums investīciju projektu īstenošanai 2007.g. | 10 |
nobeigums | 12 | |
izmantoto avotu un literatūras saraksts | 14 |
Jāatzīmē, ka iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā vidēji Latgalē būtiski neatšķiras no attiecīgo iedzīvotāju skaita Latvijā un citos reģionos: tas veido 56,7% no kopējā Latgales iedzīvotāju skaita. Latgales pilsētās šis rādītājs ir pat augstāks, nekā pārējos Latvijas reģionos. Šo tendenci var izskaidrot ar divu lielāko pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – iedzīvotāju vecumsastāvu, kuru raksturo salīdzinoši liels iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – 61%, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Latvijā.
Tomēr pavisam pretēja situācija ir laukos. Latgales lauku rajonos, salīdzinot ar pārējiem reģioniem, ir vismazākā iedzīvotāju vecuma grupa darbaspējas vecumā; tā veido 51,7% no kopējā Latgales lauku iedzīvotāju skaita. Jaunākā gadagājuma cilvēku tendence koncentrēties lielajās pilsētās var liecināt par lielākām darba un dzīves iespējām, ko atšķirībā no laukiem, piedāvā pilsētas un par iespēju trūkumu laukos.
Savukārt dzimstības samazināšanas rezultātā bērnu un pusaudžu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā Latgalē ir viens no mazākajiem Latvijā – tas veido 18,9%.
Latgalē dzīvo dažādu tautību pārstāvji: 41% latviešu, 43% krievu, 6% baltkrievu, 2% ukraiņu, 6% poļu, 0,5% lietuviešu.
Kopš 1991.gada Latvijā dabiskais pieaugums ir negatīvs. Visspilgtāk tas vērojams 1994.gadā, kad mirušo skaits par 17,5 tūkst. pārsniedza dzimušo skaitu. Starp reģioniem visdramatiskākā situācija ir Latgalē, kur 2002.gadā dabiskās kustības koeficients bija – 9, kas ir divtik lielāks nekā citos reģionos.…
Latvijas reģionos izveidojušās būtiskas dzīves un saimnieciskās darbības iespēju atšķirības. Tās izpaužas teritoriju nevienmērīgā ekonomiskā attīstībā un saimnieciskā aktivitātē, atšķirīgā nodarbinātības un attiecīgi bezdarba līmenī, iedzīvotāju ienākumu līmenī, sociālās un kultūras dzīves nosacījumos. Svarīgākie cēloņi reģionu nevienmērīgai ekonomiskai attīstībai ir dažāds attālums no tirgiem un transporta maģistrālēm un ar to saistītās komunikāciju un transporta izmaksas, dažādais infrastruktūras attīstības līmenis, plānveida ekonomikas mantojums, dažāds saimnieciskās dzīves daudzveidības līmenis, iedzīvotāju demogrāfiskā struktūra un dažādais izglītības līmenis.
