-
Morālās situācijas analīze
Cienīt otra personu un īpašumu ir viens no demokrātijas principiem. Ikvienas personas brīvības neaizskaramība savijas ar cieņas principu. Jau I.Kants radīja pamatojumu cieņas attieksmei un izteica to atziņā, ka spēja sekot paša lemtajiem likumiem ir apbrīnojama morālā vērtība. Visam ir cena, cilvēka vērtības mērs ir cieņa. Viņš iegūst to ar jau minēto spēju izlemt savu rīcību, pildīt pienākumu pret kategorisko imperatīvu, kas liek ikvienam rīkoties tā, lai rīcības motīvi varētu tikt atzīti par universālu likumu, kas būtu rakstīts visiem. Ja cilvēku virza laba griba brīvprātīgi uzņemties pienākumu pret vispārēju labumu – kategorisko imperatīvu, viņš ir apbrīnas vērta parādība: iespēj to, ko neviena cita būtne nespēj, - spēj pavēlēt pats sev. Cilvēks nav tikai dabas vai kādu citu likumu izpildītājs, bet pats spēj izlemt savu rīcību, un šādas rīcības morālās vērtības mērs ir cieņa.
Cieņa kā cilvēka morālās vērtības apliecinājums ļāva I.Kantam izteikt humāno principu: „Cilvēks cilvēkam mērķis, ne līdzeklis!” Viņš nedrīkst pieļaut, ka citi viņu pārvērš par līdzekli, tāpat kā viņš pats nedrīkst uz otru cilvēku raudzīties tikai kā uz līdzekli: ja pašam ir jābūt ar rāpuļa dabu apveltītam, lai uzlūkotu par patīkamu to, ka otrs viņa priekšā ložņā. „Ievērojama cilvēka priekšā, ” teicis I.Kants, „liecos es pats, bet neliecas mans gars.”…
Es izvēlējos situāciju, kas šobrīd ir ļoti aktuāla. Tā ir situācija, kas šobrīd norisinās vairums no Latvijas skolām. Skolēnu un skolotāju attiecības, kas ir tik saspringtas un ietver tik daudz negatīvisma. Skolēnu „izlēcieniem” nav robežas, viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem var apvainot skolotāju, morāli aizskarot to. Manuprāt viens no šādas rīcības iemesliem ir necieņa pret skolotāju. Skolēniem nav ģimenē iemācīta cieņa pret skolotāju. Es savā darbā tuvāk izanalizēšu tādu ētisko vērtību kā CIEŅA
