| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | ||
| 1. | Spānijas vēsture un attīstība | |
| 2. | Spānija - Eiropas Savienības locekle | |
| 3. | Spānijas Konstitūcija – viena no jaunākajām, stabilākajām | |
| 4. | Parlaments – Spānijas valsts varas pārstāvis | |
| 5. | Valsts un dienesta kodekss | |
| Nobeigums |
Spānija ir viena no ievērojamākajām un attīstītākajām Eiropas valstīm, kurai ir bagātīgs kultūras mantojums un ievērojama vēsture. Spānija kā valstisks veidojums sākusies jau gadus 800 pirms mūsu ēras. Tajā laikā grieķi, feniķieši, kartāgieši Spānija krastos izveidoja tirgotāju apmetnes.
Ziemeļāfrikas piekrastē, apmēram tagadējās Tunisijas teritorijā jau 9.gadsimtā pirms mūsu ēras bija nodibinājusies feniķiešu kolonija Kartāga. Tā bija spēcīga tirdzniecības pilsēta. Laika gaitā aizvien pieauga Kartāgas ietekme Ziemeļāfrikas piekrastē - tagadējās Spānijas dienviddaļā. Kartāgai bija gan liela tirdzniecības flote, gan arī spēcīgs karaspēks un kara flote.
Kartāgas valsts iekārta bija republika, kurā galvenais noteicējs bija neliela bagātāko ļaužu grupa, līdz ar to Tautas sapulcei Kartāgā nebija īpašas nozīmes. Kartāgieši, kuri bija kolonizējuši lielākas salas, sāka ieņemt arī tās rietumu piekrasti, celdami spēcīgas, nocietinātas pilsētas. Taču Roma centās izplatīt savu ietekmi ārpus Itālijas robežām un tas skāra arī Kartāgu.
264.gadā p.m.ē. savā starpā sāka cīniņu grieķi ar romiešiem. Abu valstu karus vēsturē sauca par pūniešu (no feniķiešu valodas poēnī vai pūnicus - feniķieši) kariem. Pūniešu kari risinājās trīs posmos. Ievērojamākie Kartāgas karavadoņi bija Hamilkārs Barka, kurš Spānijā nodibināja spēcīgu, nocietinātu pilsētu – Jauno Kartāgu, kuru patlaban sauc Kartahena.…
1978. gada Spānijas konstitūcija Spānijā izveidoja autonomijas saskaņā ar jauktas struktūras valsts modeli, kas ir pusceļā starp centralizētu valsti un federālu valsti. Šajā modelī ir trīs decentralizētas valdības līmeņi: reģioni jeb autonomās kopienas (AK), provinces un pašvaldības. Saistības starp šiem līmeņiem ir veidotas nevis pēc hierarhijas principa, bet uz sadarbības un koordinācijas pamatiem ar mērķi pašiem pārvaldīt vietējos resursus.
