-
Klīniskā intervija. Nervozā anoreksija
Referāts4 Anatomija, veselība, medicīna, higiēna, Psiholoģija
Intervijas laikā noskaidrojas tipiska nervozās anoreksijas klīniskā aina. Pirmajā traucējumu posmā cilvēks izjūt nemieru par to, ka ir pārāk resns vai neglīts. Meitene Aņa stāstīja, ka jau skolā vienmēr bija jutusies neglītāka kā citas meitenes, bet, pēc viņas vērdiem, nebija tam pievērsusi īpašu uzmanību. Tikai pusaudžu vecumā, periodā, kad tiek apzināti savi defekti un rodas paaugstināta interese par savu ārieni, meitenei sāka parādīties domas par savu nepilnvērtību, bieži pasliktinājās garastāvoklis, periodiski radās domas par nepieciešamību labot figūru. Jāsecina, ka šis periods attiecināms uz situatīvi nosacīto, bet parasti psihiski traumējošā situācija pakāpeniski kļūst aizvien nozīmīgāka.
Aņas gadījumā anoreksijas attīstībai ir bijis vēl kāds spēcīgs, pie tam, visticamāk, neapzināts pastiprinājums. Aņa stāsta, ka arī viņas mamma ir ļoti korpulenta sieviete, bet vienmēr tāda kā neapmierināta ar dzīvi. Īpaši tuvs emocionālais kontakts bērnībā Aņai bijis ar tēvu, kas, viņasprāt, bijis vislabākais no tēviem. Tomēr, kad meitenei bija 13 gadi, tēvs pametis ģimeni jaunākas un skaistākas sievietes dēļ. Ar māti ģimenē šī situācija netika izrunāta.
Runājot par to, Aņa jūtami piesarkst, kļūst nervoza, cenšas attaisnot tēvu. Šķiršanās ģimenē esot bijusi skaļa, vecāki vairākus mēnešus ķildojušies un skandalējuši, necenšoties to slēpt no pusaudzes meitas.…
Līdz šim ne mediķi, ne psihologi nav spējuši nonākt pie vienota viedokļa par nervu anoreksijas rašanās cēloņiem. Rietumu psihiatri to traktē no freidisma pozīcijām kā “neapzinātu bēgšanu no seksuālās dzīves”, “tieksmi atgriezties bērnībā”, “atteikšanos no grūtniecības”, “orālās fāzes frustrāciju” utt. Psihoanalīzes pretinieki apgalvo, ka cēlonis slēpjas galvas smadzeņu smalkāko bioķīmisko procesu traucējumos. “Uzvedības” psihologi teiks, ka pie visa vainīgs šova un medicīnas bizness, kas kultivē “izkaltušus elkus”. Patiesība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu. Intervēju 19 gadus vecu meiteni, kura atradās stacionārā, lai atgūtos no ķermeņa izvārguma pēc ieilgušas anoreksijas. Sarunas laikā meitene bija visai tieša, šķita, ka viņa man uzticas. Atbalstīja acu kontaktu. Ķermeņa valoda brīžiem tomēr pauda tādu kā aizsardzību. Saruna notika māsu kabinetā, bijām vienas.
