Kopumā, varētu domāt, ka samilzušās ekonomiskās problēmas vienkārši atrisināsies tad, kad beigsies ekonomiskā krīze, bet ir acīmredzams arī tas, ka šo krīzi vispirms vajag atrisināt, un tas šobrīd izskatās ļoti grūti. Un to pastiprina tas, ka tiek samazināts finansējums izglītībai un zinātnei, kuras, manuprāt, ir primārās vajadzības valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Jo, attīstoties zinātnei un pieaugot izglītības līmenim, cilvēkiem rodas iespējas iekārtoties dažādos darbos, tādējādi arī pats darba tirgus paplašinās. Tā rezultātā, pazeminās bezdarba līmenis, pieaug iekšzemes kopprodukts, palielinās iedzīvotāju un valsts budžeta ienākumi, kas savukārt samazina arī pārējās sociālās problēmas. Bet, lai vairāk tiktu novērstas un uzlabotas sociālās problēmas, vajag arī vairāk domāt par sociālajiem darbiniekiem (palielināt darba algu). Jo viņi saņem minimālo darba algu, līdz ar to paši ļaujas riskam kļūt par bezpajumtniekiem, tieši šī iemesla dēļ viņu trūkst. Un galvenais, valstij jābūt vērstai uz savu iedzīvotāju labklājību un nodarbināšanu. Tai ir jāgādā par to, lai sevi materiāli un garīgi varētu nodrošināt visi iedzīvotāji, kuri dzīvo un strādā Latvijā par atbilstošu darba samaksu veiktajam darbam, un kuri zina, ka var droši rēķināties uz valsts atbalstu, ka tā palīdzēs jebkuram grūtībās nonākušam Latvijas iedzīvotājam jebkurā dzīves situācijā.…
Dzīvojot sabiedrībā, jebkuram tās iedzīvotājam agri vai vēlu ir jārēķinās ar to, ka viņš saskarsies ar kādu sociālo problēmu, jo no tām nav pasargāts neviens cilvēks, neatkarīgi no viņa materiālā stāvokļa. Tāpēc visas sociālās problēmas ir dabiska parādība, kura vienmēr ir pastāvējusi un būs arī turpmāk, t. i., vienmēr būs tādi cilvēki, kuriem klāsies sliktāk nekā citiem. Savukārt par sociālajām problēmām varētu uzskatīt visas tās problēmas, kuras skar iedzīvotājus, sākot no dažādām atkarībām līdz pat nespējai atrast darbu. Tas norāda tikai to, ka sociālo problēmu ir ļoti daudz, kas arī sarežģī to risināšanu un novēršanu.
