Darbs „Dzīves svinēšana”, kurš tiek izdots 1998. gadā, ir Noras Ikstenas trešā grāmata un pirmais romāns. Darbs tiek atzīts par vienu no 90. gadu labākajiem latviešu romāniem, un acīmredzot gan literatūrkritiķi, gan citi lasītāji šajā daudzslāņainajā darbā saskatījuši viengabalainību un spēku, kas atšķiras no masu kultūras paviršā optimisma. Tas liecina, ka izkopdama estētiskā redzējuma savdabību, Nora Ikstena atradusi ceļu pie dziļi slēptiem arhaiskiem esības slāņiem.
„Dzīves svinēšana” sastāv no trīs nodaļām - Atvadu rīts, Dzīves svinēšana un Priecīga mums ir šī diena. Bet nodaļa Dzīves svinēšana sastāv no vēl septiņām apakšnodaļām, kuras veido vāķētāju stāsti par savu un mirušās Eleonoras dzīvi.
Atvadu rīts jeb darba pirmā nodaļa iesākas ar Helēnas sapni, kurā izskan sava veida vadmotīvs - „Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst”. Mirusi ir Helēnas māte - Eleonora. Helēna par šo sievieti praktiski neko nezina, jo viņa nekad meitai par sevi nav stāstījusi. Helēnu un Eleonoru nesaista tuvas attiecības. Eleonora nekad nav uzticējusi meitai savu dzīves stāstu un nekad nav paskaidrojusi savu izvēli meitu jau bērnībā atdot labiem cilvēkiem uz pilsētu. Bet nu Helēna ir uzzinājusi, ka viņas māte ir mirusi. Patiesībā bija mirusi Eleonora, jo Helēna nekad nelietoja vārdu „māte”.
