-
Vecu cilvēku motīvs Joņa Biļūna prozā
Rakstnieks tēlaini apraksta 1.daļas galveno varoni. Vecenītei ir astoņdesmit gadu. „Smagais dzīves nastu un bēdu jūgs ir noliecies lejup viņas sirmo galvu, izvagojis grumbām viņas kādreiz skaisto seju un vājajās rokās iespraudis līku, zarainu kūju. Uzlikusi baltu mici, apvilkusi plikādas kažoku, viņa aši steidzas rudens dienā pa ielu - sakumpusi, uz savas nūjas atbalstīdamās.” Viņa ir labestīga, sirsnīga un mīļa- glauda bērnu galvas un „viņas seja atplaukst, acis smejas”. Viņa palīdz apkopt kādu jaunu sievieti un zīdaini, ko atnesusi no upītes atvara. Kad mācītājs kristīs bērniņu un dos vārdu, tad viņš izaugs par skaistu cilvēku. Rūpes un nesavtīga mīlestība raksturo šo vecenīti.
Visi vecīši un vecenītes izvēlētajās pasakās aprakstīti ar lielu bijību, cieņu, ir saprotoši, izpalīdzīgi un sniedz kādu dzīves mācību. Rakstnieks norāda uz to, ka paši ievainojamākie un trūcīgākie cilvēki var sniegt līdzcilvēkiem visvairāk mīlestības un dāsnuma. Nereti mūsdienās par to aizmirstam, domājot tikai par savu labklājību un mantisko stāvokli, atņemot to vecākiem. Vecie cilvēki no mums neko neprasa, ir ļoti pieticīgi, viņi vēlas būt kopā ar sev tuviem cilvēkiem vai arī svešiniekiem līdz savai pēdējai dienai.
…
Visbiežāk pasaku sižeta pamatā ir cīņa starp labo un ļauno. Ļauno visbiežāk simbolizē raganas, pūķi, nezvēri, plēsīgi dzīvnieki, bet labo - sirmi vecīši, cilvēkam draudzīgi dzīvnieki, labās fejas utt. Ļaunie personāži simbolizē cilvēka psiholoģiskos kompleksus, bet labie - arhetipus. Arhetipu tēli nereti sakrīt ar mītu tēliem, kas ļauj interpretēt mitoloģiju kā kolektīvās zemapziņas produktu. Mītu tēli līdz mums nonāk tēlu veidos, kuri dominē dažādu tautu pasakās un teikās. Arī lietuviešu rakstnieks Jons Biļūns ir izmantojis vecīša un vecenītes tēlu kā labos padomdevējus, lielākos cietējus, cilvēkus, kuri nonākuši materiālajās grūtībās, bet viņiem ir „plaša sirds” un dzīves gudri stāsti, padomi un ieteikumi gan cilvēku pūlim (Laimes guntiņa), gan atsevišķiem pasaku varoņiem.
