Mūsdienās tautai būtu vairāk jāpiedalās valsts problēmu risināšanā. No pirmā acu uzmetiena šobrīd šāds priekšlikums šķiet utopisks. Bet attīstīt sabiedrībā valstisku domāšanu un atjaunot uzticēšanos demokrātiski ievēlētām valsts varas institūcijām var tikai praktiski iesaistot iedzīvotāju vairākumu valstiski svarīgu jautājumu risināšanā.
Skaitās, ka mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, bet vai tā tiešām ir? Mums ir valdība, kura sevi sauc par demokrātisku, bet tā ir tikai maza sabiedrības daļa, un šīs mazās sabiedrības daļas intereses ir ļoti attālas no pārējās sabiedrības interesēm, it īpaši, kas attiecas uz parasta cilvēka pamatproblēmām.
Sabiedrības ekonomiskajai sistēmai ir daudz lielāka ietekme uz mūsu ikdienas dzīvi nekā jebkuram parlamentam. Tādēļ tieši ekonomika nosaka to, kurš kontrolēs sabiedrības zemi, resursus, ražošanas līdzekļus; ko cilvēkiem nākas darīt katru dienu, lai izdzīvotu un virzītos ‘uz priekšu’ un vispār, kā skatīt pasauli un kā kontaktēties savā starpā.
Kapitālisms, faktiski ir viena no vis nedemokrātiskākajām ekonomiskajām sistēmām.…
Demokrātija un kapitālisms – šos vārdus mēs zinām no skolās mācītā, kā arī ļoti bieži pateicoties daudziem masu informācijas līdzekļiem. Jēdziens demokrātija (sengrieķu demos ‘tauta’, kratos ‘vara’) burtiski nozīmē „tautas vara”. Demokrātijā kā valsts pārvaldes formā katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Mūsdienās pastāv galvenokārt pārstāvnieciskā demokrātija (pilsoņi balso par noteiktiem cilvēkiem un politiskām partijām, lai tie pārstāvētu viņus un viņu intereses): tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus viņu vārdā. Mēs visi savā ikdienas dzīvē izjūtam demokrātijas labās un stiprās puses – iespējas brīvi paust savu viedokli, līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Taču demokrātijai ir ne tikai stiprās puses – kur slēpjas tās vājums? Kāds Polijas avīzes redaktors A. Mihniks savā esejā ir teicis „Demokrātija nav nemaldīga, jo tajā notiekošajās debatēs visi ir vienlīdzīgi. Tas bieži noved pie manipulācijām un tādēļ tā var būt bezspēcīga pret korupciju. Tādēļ tik bieži pār izcilību uzvar parastība, pār cēlo zemiskais, pār patiesu kompetenci - tukši solījumi".
