-
20.gadsimta stilu dažādība
Atšķirībā no 19.gs. vienu un to pašu veidu idejisko un stilistisko principu kustību- romantisma, akadēmisma, reālisma, mākslas kultūras 20.gs., sadaloties vairākās straumēs, rada atšķirīgu attieksmi mākslas radošās spējas pret realitāti. Stilu un metožu daudzveidība 20.gs. kultūrā, kas atkāpusies no klasiskās mākslinieciskās jaunrades metodes, kļuva pazīstama kā modernisms.
Modernisms apvienoja dekadences laika dažādu radošu domāšanu īpatnības: nesaskaņu sajūtu pasaulē, cilvēka eksistences nestabilitāti, sacelšanās pret racionālisma mākslu un augošā loma abstraktās domāšanas, transcendence un mistika, vēlmi ieviest jaunus par katru cenu.
Līdz ar modernismu, paralēli tam, eksistēja un turpināja attīstīties reālisms. Gadsimtu robežās tas pārdzīvoja daudzaspektu izmaiņas, izpaužoties dažādos veidos, bet visspilgtāk- kā neoreālisms. Neoreālisms pildīja patiesa sociāla atspulga esamības uzdevumu, cīņu par sociālo taisnību un cilvēka cieņu. Neoreālisma princips atrada savu izpausmi gan mākslā, gan literatūrā.
Reālisms pieļāva pārdrošus eksperimentus, jaunu mākslas metožu paņēmienu izmantošana ar vienu mērķi: vēl dziļākas realitātes sasniegšanai.
…
20. gadsimsts- visdinamiskākais cilvēces civilizācijas vēsturē. Kas nevarēja neatspoguļoties ar savu raksturu tā kultūrā. Garīgā un materiālā kultūra 20.gs. ir 19.gs. sociālkultūras procesu turpinājums, kas nav izpildījis cilvēces cerības un rada jaunu krīzi un nestabilitāti: pretrunas, kas tika uzkrātas sabiedrībā, nevarēja atrisināt dabisko vēsturisko gaitu pārmaiņas. 19.gs. beigās notika neatgriezeniskas izmaiņas, kuras skar cilvēka jauno izpratni, viņa attieksmi pret pasauli, jaunu mākslas valodu. Šādu jaunu attieksmes piemēru deva franču glezniecības, kura kļuva ne tikai aktīvi temperamentīga, bet „nokrāsota” ar cilvēka subjektīviem pārdzīvojumiem: parādās impresionisms, kura galvenais mērķis- attēlot dzīves mirkli.
