Ētika

2.Efektīvas saskarsmes noteikumi.
Informētība, vienkāršība un skaidrība, adekvāts pašnovērtējums, psiholoģiskās uztveres īpatnību respektēšana, informācijas noformēšana, aizliegums būt…, viedokļu noskaidrošana, saskarsmes biežums, prasme pārliecināt, spēja riskēt, rīkoties neordināri.

3.Ētikas iedalījums: metaētika, deskriptīvā ētika, normatīvā ētika.
Metaētika - Teorētiskā jeb metaētika ar jēdzienu un valodas analīzes palīdzību pēta morāles izteicienu specifiku, kā arī metodes, kas tiek izmantotas, lai attaisnotu morāles izteikumus.
Deskriptīvā ētika - pēta daudzveidīgās morāles un tikumu parādības dažādās grupās, institūcijās un kultūrās. Tiek analizēti praktizējamie paradumi, tikumi, tradīcijas, sabiedrībā realizējamās normas, tikumiskā uzvedība. Tā ir cilvēku empīrisko attiecību teorija. Šie pētījumi ir saistīti ar vēsturi, etnogrāfiju, psiholoģiju, socioloģiju, bet mazāk ar filosofiju.
Normatīvās ētikas pamatjautājumu- „Kāda ir morāli pareiza rīcība?” – risina trīs atšķirīgos veidos, kuri atspoguļo galvenās ētiskās tradīcijas pasaulē:
1.Tikumu ētikas pieeja.
Pamattēze: „Jautājums par morāli pareizo rīcību nozīmē jautājumu par to, ar kādiem tikumiem apveltītu cilvēku mēs vēlamies redzēt, t.i., kādi tikumi būtu attīstāmi.”
Meklē faktorus, kas nosaka cilvēku un sabiedrības morālo dzīvi. Uzsver cilvēka personības, rakstura īpašību nozīmi tikumu veidošanās procesā.
Normatīvās ētikas virzieni:

teoloģiskā ētika (piemēram, kristīgā ētika);
utilitārisma ētika;
nozaru, lietišķā un profesionālā ētika u.c.…