-
Starptautiskās tirdzniecības teorijas un būtība
Licencēšana ir ārējās ekonomiskās darbības regulēšana, izsniedzot atļaujas tā veikšanai noteiktā apjomā. Tādā veidā valsts var ierobežot preču importu vai eksportu.
“Brīvprātīga” eksporta ierobežošana ir eksporta ierobežošana uz vienošanās pamata , kad tirdzniecības partneris apņemas savu eksportu nepalielināt. Parasti to ievieš valstis zem importētājvalstu politiskā spiediena.
Karteļi ir savstarpējas vienošanās starp ražotājiem dažādās valstīs ar mērķi samazināt piedāvājumu un eksportu, lai palielinātu preču/pakalpojumu cenas un tādejādi arī savus ienākumus
Subsidēšana ir naudas līdzekļu izmaksāšana vietējo ražotāju atbalstam un importa netiešai diskriminācijai. Valsts ar subsīdijām un eksporta garantijām rada iespēju eksporta firmām iziet pasaules tirgū. Eksporta subsīdijas dod iespēju pārdot preces lētāk, salīdzinot ar iekšējā tirgus cenām. Dodot eksportam garantijas valsts samazina uzņēmēja riska pakāpi. Eksporta kreditēšana ir finanšu metode, kas paredz nacionālo ražotāju veicināšanu ar valsts finansiālu palīdzību. Būtībā tā ir eksportētāju kreditēšana uz atvieglotiem noteikumiem.
Dempings ir cenu diskriminācijas forma, kad prece ārējā tirgū tiek pārdota par zemāku cenu kā iekšējā tirgū.
Dažādi likumi un normas ļauj pasargāt iekšējo tirgu, nepārkāpjot starptautisko organizāciju noteikumus.. šajā gadījumā valstis izvirza dažādas prasības importētajiem produktiem, kas apgrūtina to ieplūšanu valstī (dažādas veselības prasības ēdieniem, drošības prasības elektronikai utt.).
…
1. Klasiskās tirdzniecības teorijas. Ir trīs klasiskās teorijas – merkantilisms, absolūto priekšrocību teorija un relatīvo priekšrocību teorija. Merkantilisms atzina ārējās tirdzniecības lielo nozīmi valsts attīstībā un stiprināšanā, uzskatīja, ka valsts var kļūt bagāta, izdevīgi tirgojoties un nodrošinot zelta un citu bagātību pieplūdumu, jo kopējais bagātības līmenis pasaulē ir fiksēts, un tirdzniecība notiek pēc principa “trade as a zero sum game”. Lai nosargātu valsts pozīcijas un ietekmi, tika atzīta valsts kontrole pār dārgmetāliem, kā arī koloniālā ekspansija un iekšējā tirgus aizsardzība ar protekcioniskiem paņēmieniem. Absolūtās teorijas autors – Ādams Smits – uzskatīja, ka valsts labklājība ne tik lielā mērā ir atkarīga no sakrātā zelta, kā no tās spējas ražot produktus. A. Smits pierādīja, ka valstij ir izdevīgi pārdot preces, kuru ražošanā tai ir absolūtās priekšrocības. Tās veidojas pateicoties spējai saražot preces ar zemākām izmaksām nekā citā valstī. Absolūtās priekšrocības nosaka valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, klimatiskie apstākļi, ražošanas resursu pieejamība, tehnoloģiju attīstība un citi ražošanas izmaksas ietekmējošie faktori. Šī teorija pierādīja darba dalīšanas priekšrocības ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī. Taču tā neatbildēja uz jautājumu, kāpēc starptautiskā tirdzniecībā iesaistās valstis, ja šo absolūto priekšrocību nav.
