-
Komunistu koncentrācijas nometnes
Secinājumi.
Komunistiskās represijas pret latviešiem tika rīkotas jau pirms Otrā pasaules kara, īpaši 1938. gada 3. februārī, kad 258 nošauto vidū 226 bija latvieši ( Butovas poligons, Maskavas apgabals). Otrā pasaules kara laikā cilvēki bieži tika izsūtīti skaita pēc, bez apsūdzības nolasīšanas un bez tiesas sprieduma. Visskarbākās represijas padomju laikā cilvēki pārdzīvoja 1941.gada 14.jūnijā, kad tika deportēti 15 443 cilvēki, un 1949.gada 25.martā, kad tika izsūtīti 42 149 cilvēki.
Nacistiskais terors bija labāk organizēts un mērķtiecīgs - bez politiskajiem režīma pretiniekiem pastāvēja atsevišķas grupas ( ebreji, čigāni, homoseksuāļi, vājprātīgie utt.),ko nolēma mehāniski iznīcināt. Upuri tika publiski dehumanizēti un „izņemti” no sabiedrības.
Veicot darba pētniecisko daļu, mēs nolēmām orientēties uz jauniešiem vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tik šauru izpētes loku, ir šāds - pagātnes izzināšana nepieciešama taisnīgas šodienas un veiksmīgas rītdienas veidošanai. Šis process nozīmē arī nevairīšanos no drūmām un traģiskām vēstures ainām, runāšanu par nepatīkamiem jautājumiem, izvēli, lēmumu pieņemšanu.
Mēs vēlējāmies maksimāli aktualizēt darba tēmu mūsdienās. Domāt par noziegumiem pret cilvēci nozīmē domāt arī par sevi pašu, sava spēka robežām, attieksmi pret dažādiem jautājumiem, savu un visu cilvēku kopīgo iespēju iestāties par taisnīgāku pasauli ikvienam. Jaunieši šodien ir brīvāki, atbrīvoti no stereotipu važām; mēs vēlamies un spējam paši izzināt un veidot savus spriedumus.
…
Ievads. Koncentrācijas nometnes bija 20.gs. abu totalitāro režīmu - vispirms komunisma, tad nacisma - tipiska parādība. Krievijas Ārkārtējo komisiju cīņai pret kontrrevolūciju, drīz pēc boļševiku apvērsuma uzdeva organizēt „piespiedu darbus (katorgas darbus) -lāgerus ar neapdzīvotu vietu kolonizāciju un dzelzs disciplīnu. Jau 1939. gada 26. oktobra rīkojums paredzēja Polijas ebrejus iekļaut spaidu darbos2. un 1939. gada 23. novembrī lika tos apzīmēt ar Dāvida zvaigznes zīmēm. Viens no šī zinātniski-pētnieciskā darba mērķiem ir savākt un izanalizēt informācijas avotus, kas, kā izrādījās, gandrīz pusgadsimtu atrodas žurnālistu un enciklopēdiju rakstu līmenī. Atmiņu krājumi reizēm ir pretrunā cits ar citu, reizēm tajos minētie fakti atzīti par nepatiesiem, kā, piemēram, atmiņu krājumā „Salaspils nāves nometnē” pēc profesora Heinriha Stroda atzinuma.
