Romiešu tiesības. Mantojuma tiesības

Ja mantinieks nomira, nepagūstot izteikt mantojuma pieņemšanas gribu, tad šī tiesība pārgāja uz mantinieka mantiniekiem. Tā saucās transmisijas tiesības.
Atkrītot kādam no likumiskajiem mantiniekiem, viņa daļa tika ieskaitīta palikušo mantinieku mantojuma daļā, ko dēvēja par pieauguma tiesību. Ja kāds no mantiniekiem no mantojuma atstājēja jau agrāk bija saņēmis kādu mantu, tad saņemtais tika ieskaitīts viņa mantojuma daļā, to dēvēja par iepriekš saņemtā pievienojums.

Legāti un fifeikomisi. Mantošanas veidi: legāts un fifeikomiss. Legāts ir īpašs blakus novēlējums testamentā, ar kuru testators uzliek pienākumu ieceltajam mantiniekam izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu vai vairākas lietas par labu kādai personai, ko dēvē par „legatāriju”. Šis novēlējums tiek izteikts pavēles formā mantiniekiem. Legāta saņēmējs nebija mantinieks, tāpēc viņš neatbildēja par mantojuma atstājēja parādiem ne ar legātu, ne ar saviem personīgajiem līdzekļiem. Tā bija pavēle, kura obligāti jāizpilda. Ar to varēja nodibināt aizbildnību pār saimniecību un tās inventāru, uzliekot pienākumu gādāt par saimniecības saglabāšanu. Šādu legāta formu piemēroja situācijās, kas testatoram palika mazi bērni, kas nespēja paši šajā saimniecībā darboties un sevi uzturēt. Tas aizstāja likumisko aizbildnību.
Fideikomiss, radās principāta laikā kā otrs novēlējums līdzās legātam, to izteica lūdzošā veidā mantiniekam izdot kādai personai no mantojuma noteiktu lietu. Juridiski tas balstījās uz uzticību, ko dēvēja par „fides”.
…