-
Naratīvs filmā "Legally Blonde". Feministiskā filmteorija
Šī kustība sevī iekļauj arī to, lai sievietēm būtu vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību un strādāt labi apmaksātus darbus. Tādēļ drīkst apgalvot, ka ikviena sieviete, attēlota šajā filmā, var tik pieskaitīta feminisma kustības piekritējām, jo ikviena drīkst būt feministe, neraugoties uz to, kāds ir viņas ārējais izskats.
Secināt vēlos to, ka filmas naratīvs ir spēcīga sieviete, kura, nemainot sevi, ir spējīga mainīt apkārtējo pasauli, neraugoties uz to, ko domā citi, ko domā sabiedrība un kādi ir pieņemtie standarti. Sieviešu savstarpējais atbalsts un draudzība ir galvenais vadmotīvs šajā filmā, jo bez tās daudz kas netiktu paveikts. Uzskatu, ka feministiskā filmteorija ir devusi zināmu labumu filmu analīzē, ļaujot uz sievietēm paraudzīties kā ne uz objektiem, bet kā uz personāžiem, kuras ir spējīgas ietekmēt naratīva virzību uz priekšu. Šī filma ir analizēta ļoti daudz reižu, ir veiktas arī akadēmiskas analīzes, tomēr, uzskatu to par analīzes cienīgu un kā vērtību, kas jāredz katrai sievietei. Rīza Viterspūna, attelojot Ellu Vudsu, ir devusi pasaulei un feministu kustībai skaistu ievirzi divdesmit pirmajā gadsimtā. Veicot šo analīzi, lasīju ne mazums daudz citu pētnieku un arī vienkārši parastu meiteņu domas par šo filmu. Varu teikt, ka tas manī raisīja prieku par to, ka filma ne tikai māca, bet arī atstāj paliekošu iespaidu, ka ikvienai ir jābūt tādai, kāda viņa ir. Neviens nav tā vērts, lai sieviete kļūtu par objektu un ļautos tam. Galvenais ir gribasspēks, uzdrīkstēšanās ticēšana sev un savām spējām. Kā arī, varbūt, viens rozā augstpapēžu kurpju pāris.…
Naratīvs filmā "Legally Blonde" (2001). Feministiskā filmteorija. Feminisms ir sociāla kustība, kura ir spēcīgi ietekmējusi filmteoriju un kritiku. Kinoindustrija ir bijusi pārņemta ar feministēm, kuras cenšas izveidot kulturālu praksi, attēlojot mītus par sievietēm un feminismu, kā arī par vīriešiem un maskulinitāti. Problēmas attēlošana un novērošana ir centrālais feministu filmteorijā un kritikā. Lielākā problēma bija tāda, ka sievietes filmās netika attēlotas pozitīvi, to tēls šķita izkropļots. Feministes sāka filmās meklēt sieviešu labos tēlus, cenšoties izprast patriarhālās izdomas spēku, izmantojot strukturālisma teorētiskos rāmējumus – semiotiku un psihoanalīzi. Šie teorētiskie diskursi ir izrādījušies ļoti piemēroti analizējot to, kā seksuālā atšķirība ir iekodēta klasiskajā naratīva. Vairāk kā gadsimtu psihoanalīze bija galvenā paradigma feministiskajā filmteorijā. Visvairāk ir izmanījies tas, kā tiek saprasta seksuālā atšķirība dažādās perspektīvās, identitātēs. Šī atklāsme ir izveidojusies ar to, ka arvien vairāk tiek uzdoti jautājumi par etnisko piederību, maskulinitāti un hibrīda seksualitātēm.
