-
Autonomo un attālinātās vadības militāro kaujas iekārtu izmantošanas tiesiskais regulējums un piemērošanas problēmas
2000. - 2010. g.
2011. - 2015. g.
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Autonomija un attālinātā vadība | 4 |
| 2. | Tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problēmas | 6 |
| 3. | Nākotnes tehnoloģiskās iespējas un jauna tiesiskā regulējuma nepieciešamība | 12 |
| Nobeigums | 16 | |
| Literatūras un darbā lietoto avotu saraksts | 17 |
Nobeigums
Šī darba rezultātā autors ir nonācis pie turpmāk norādītajiem svarīgākajiem secinājumiem.
1. Attālinātās vadības un autonomās kaujas iekārtas ir bezpilota iekārtas, kas darbojas bez tiešas cilvēka klātbūtnes, tomēr autonomās iekārtas, atšķirībā no attālināti vadāmajām, pēc aktivizēšanas spēj veikt savas funkcijas bez turpmākas cilvēka līdzdalības, tādejādi radot daudz lielākus izaicinājumus un draudus tiesību zinātnes sfērā.
2. Šī brīža autonomās kaujas iekārtas spēj pakļauties SHT nošķiršanas principam tikai kontrolētos apstākļos un veicot uzbrukumu objektiem, nevis cilvēkiem. Kamēr individuālā atbildība par SHT pārkāpumiem, izmantojot attālinātās vadības kaujas iekārtas, ir samērā viegli nosakāma un lielākoties gulstas uz tās operatoru, identificēt personu, kura atbildīga par konkrētā ieroča izmantošanu var būt sarežģītāka (bet ne neiespējama) autonomo iekārtu pielietošanas gadījumā – atbildība var gulsties arī uz ražotāju vai programmētāju, bet nekādā gadījumā uz pašu iekārtu.
3. Nav pierādījumu, ka pašreizējais SHT regulējums ir nepietiekams attālinātās vadības un autonomo kaujas iekārtu ierobežošanai, tomēr mākslīgā intelekta attīstīšana var radīt jaunus konceptus un nepieciešamību pēc jauna tiesiskā regulējuma, kam jānosaka šīs tehnoloģijas attīstīšanas un izmantošanas robežas, lai nodrošinātu tās prognozējamību un nepārtrauktu cilvēku kontroli pār to. Jauna starpvalstu vienošanās mākslīgā intelekta kontrolei var vienlaikus kalpot kā ierobežojums autonomo kaujas iekārtu izveides un izmantošanas regulēšanai.…
Jaunās tehnoloģijas ne vien nodrošina armiju ar efektīviem ieročiem un citām ierīcēm, bet šobrīd jau spēj aizstāt cilvēkus dažādu militāro funkciju izpildē. Tas, no vienas puses, sola samazināt cilvēku veselības un dzīvības apdraudējumu kaujaslaukā, bet no otras puses rada jaunus nopietnus riskus cilvēcei un izaicinājumus tiesību zinātnei, kam jārod risinājumi šo tehnoloģiju ražošanas, izplatīšanas un pielietošanas ierobežošanā. Daba mērķis ir noskaidrot pašreizējā starptautiskā tiesiskā regulējuma, kas nosaka autonomo un attālinātās vadības militāro kaujas iekārtu izmantošanu, problēmas un apzināt izaicinājumus un risinājumus, pilnveidojot regulējumu atbilstoši gaidāmajai tehnoloģiskajai attīstībai. Mērķa sasniegšanai izvirzīti šādi uzdevumi: 1) izskaidrot autonomijas un attālinātās vadības jēdzienus militāro kaujas iekārtu kontekstā; 2) noskaidrot starptautisko tiesību regulējumu, kas ierobežo autonomo un attālinātās vadības militāro kaujas iekārtu izmantošanu un tiesību zinātnieku atziņas par to; 3) noskaidrot darbā apspriestās tehnoloģijas iespējamās attīstības iespējas nākotnē, izvērtējot esošā tiesiskā regulējuma pietiekamību, kā arī jauna tiesiskā regulējuma nepieciešamību.
PDF formāts.
