-
Degradēto teritoriju kategorijas un piemēri
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Antropogēnā iedarbība uz augsni | 5 | |
| Augšņu erozija (zemju) | 6 | |
| Augšņu piesārņojums | 8 | |
| Otrēja iesālīšana un augšņu pārpurvošanās | 10 | |
| Pārtuksnešošanās | 10 | |
| Zemju atsavināšana | 11 |
Antropogēnā iedarbība uz augsni
Augsne - viens no svarīgākajiem apkārtējas dabas vides komponentiem. Visas tās galvenās ekoloģiskās funkcijas noslēdzas uz viena apkopojošā rādītāja - augsnes auglības. Atsavinot no laukiem galvenos (graudus, sakņaugus, dārzeņus u.c.) un blakus produktus (salmi, lapas, laksti u.c.), cilvēks atslēdzot daļēji vai pilnībā bioloģisko vielu riņķojumu, pārkāpj augsnes spēju pie pašregulācijas un pazemina tās auglību. Pat daļējs humusa zaudējums un, kā sekas, auglības pazemināšana nedod augsnei iespēju pildīt pilnā mērā savējās ekoloģiskās funkcijas, un rezultātā augsne sāk degradēt, t.i. pasliktināt savas īpašības. Pie augsnes (zemes) degradācijas noved arī citi cēloņi, lielākoties antropogēna rakstura. Vislielākajā pakāpē degradē agro-ekosistēmas augsnes. Nenoturīga agro-ekosistēmas stāvokļa cēlonis ir atkarīgs no tās vienkāršotās fitocenozes, kura nenodrošina optimālu pašregulāciju, struktūras un produktivitātes pastāvība. Un ja pie dabas ekosistēmām bioloģiska produktivitāte nodrošinās ar dabisku dabas likumu darbību, tad primāras produkcijas iziešana (ražas) agro-ekosistēmās pilnīgi atkarīgs no tāda subjektīva faktora, kā cilvēks, viņa agronomisko zināšanu, tehniskās apgādātības, sociālekonomisku nosacījumu līmeņa.. Piemēram, monokultūras (kvieši, bietes, kukurūza u.c.) radīšanas ar cilvēku gadījumā agro-ekosistēmā tiek izjaukta augu kopu dabasskatu daudzveidība.…
Nozīmīgākais dabas elementa cilvēces vēsturē ir zeme. Zeme dod visu nepieciešamo cilvēces eksistēšanai – augus, dzīvniekus, derīgos izrakteņus un celtniecības materiālus. Cilvēces rīcībā ir 148,94 milj. km2 sauszemes jeb 29,2 % no zemes kopplatības, 70,8 % zemes virsmas ir klātas ar ūdeni. Saimnieciski izmantojama ir ne visa sauszemes teritorija. Daļu no šīs sauszemes aizņem kalni, klintis, tuksneši, piekrastes smiltāji, tropiskie meži un purvi, daļu klāj sauszemes ledāji. Šis zemes fonds atšķiras gan pēc zemes izmantošanas struktūras, gan sadalījuma pa reģioniem un pēc zemes resursu daudzuma, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Latvijā ilgstošā cilvēku saimnieciskā darbība ir stipri pārveidojusi dabisko ainavu. Tās vietā radās kultūrainava, kas atspoguļo dažādus zemes izmantošanas veidus. Ieviešot zemkopību, izcirta lapu koku mežus, un to vietā iekopa tīrumus. Kad augsnes auglība bija zudusi, noplicinātos laukus pameta un tie aizauga. Latvijā 40 % valsts teritorijas aizņem lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Visvairāk tīrumu, pļavu un dārzu ir Zemgales līdzenumā, upju ielejās un augstieņu lēzenajās nogāzēs. 43 % valsts teritorijas aizņem meži un krūmāji. Tie ir saglabājušies uz mazauglīgajām augsnēm. Latvijā 10 % teritorijas aizņem purvi. Lauksaimniecībā izmantojamo zemi veido intensīvi apstrādājamā aramzeme, dabiskās pļavas un ganības. Lauksaimniecību veido divas nozares – zemkopība un lopkopība.
