Aleksandrs Grīns "Dvēseļu putenis"

3.Novērtē ģimenes locekļu attieksmi pret māju un zemi./5 punkti/
Mājas visiem ģimenes locekļiem asociējas ar mieru, laiku, kad visi vēl bija kopā un karš nebija nevienu ievainojis, tā tiek raksturota sapņaini un romantiski: “Tad viņi aizpeld projām, un es redzu cieto, grumbu šņīpām izvagoto tēva seju, mātes laipnos vaibstus, mūsu mājas, ap kurām šalc vecas, kuplzarotas liepas, vasarā pilnas bišu sanēšanas, un mūsu pļavas, kurām cauri vijas Platone, ik pavasari tās mēslodama treknām, no Lietuvas sanestām dūņām.” Pašu zeme un māja tiek godāta, cienīta un sargāta, tā atspoguļo mājinieku mūža darbu un pūles: “Mēs iznesam mātes zārku no istabas ābeļdārzā, kur klēts galā jau sastājušies bērinieki un saimes ļaudis, un noliekam viņu uz blakus sabīdītiem soliem. Tad tēvs ar Edgaru noceļ zārka vāku, lai māte pēdējo reizi redzētu savu sētu, viņas pagalma tekas, pa kurām tā divdesmit gadus staigājusi, iedama saimniecības gaitas, un veco ošu gatvi, pa kuras vareno stumbru starpu aizvijas mūsu māju ceļš.”
Kara laikā visiem trīs Vanagiem rādās sapņi un atmiņas par māju, sētu un zemi: “Es nokritu zemē, asinis sāk man plūst pa muti, un es redzu tēvu vienu pašu aizmaršējam pa lauku uz mūsu māju pusi, un uz vienu mirkli man iešaujas galvā brīns — kā gan gadījušies tūliņ aiz Slokas purviem tēva sētas liepu varenie augumi?”, kā arī ir nemierīga baiļu un neziņas sajūta par to, vai, atgriežoties no kara, viss būs pa vecam un mājas vēl joprojām būs vecajā vietā: “Tā ir lielgabalu rūkoņa, un viņu balsis tagad sadzirdamas cauri nakts melnumam un zemliku laika vēju raudošām balsīm un nāk no tās debesu puses, kur palika mūsu mājas un manas mātes kaps.”
…