-
Sēnes, to uzturvērtība, pārstrādes produkti un ražošanas īpatnības
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1. | Sēņu raksturojums | 4 |
2. | Sēņu uzturvērtība | 5 |
3. | Sēņu pārstrādes produkti | 7 |
4. | Sēņu ražošanas īpatnības | 11 |
Kopsavilkums | 12 | |
Izmantotās literatūras saraksts | 13 |
Sēnes ir zemākie sporaugi, kas nespēj asimilēt gaisa ogļskābajā gāzē esošo oglekli un sintezēt organiskas vielas. Sēnes sastāv no micēlija jeb sēņotnes un augļķermeņa jeb sēnes. Sēņu sporām nonākot augsnē, tās sāk augt un veido sēņotni, kura sastāv no atsevišķiem pavedieniem – hifām, kas kopā veido micēliju. Tām attīstoties, veidojas izaugumi – augļķermeņi, kas parādās virs zemes un kas sastāv no kātiņa un cepurītes. Sēņu mīkstumu veido savstarpēji savīti pavedieni, dažām sēnēm – arī pūslīšveida šūnas. Pēc mīkstuma uzbūves var atšķirt dažādu sugu sēnes. Sēņu cepurītes virsma ir pārklāta ar īpašu šūnu kārtiņu – kutikulu, kura vienlaikus aizsargā sēni un satur daudz krāsu pigmentu, visbiežāk brūnu, dzeltenu, rūsganu un pelēku. Dažu sēņu mīkstumā atrodas vielas, kas, saskaroties ar gaisu (sagriežot), pārvēršas dažādas krāsas pigmentos – zaļā, melnā, sarkanā, vienlaikus pasliktinot sēņu kvalitāti – izskatu.
Sēņu cepurītēs atrodas sporu veidotājs slānis un atkarībā no sporu veidošanās īpatnībām, sēnes iedala:
lapiņu sēnes – sporas veidojas cepurītes apakšējā daļā lapiņu veidā (rudmieses, gailenes, krimildes, bērzlapes un šampinjoni jeb atmatenes, celmenes, austersēnes u.c.). Šīs sēnes visbiežāk sāla, iepriekš novārot un mērcējot;
stobriņu sēnes – sporas veidojas cepurītes apakšpusē esošajos stobriņos (baravikas, bekas – bērzu, apšu, priežu u.c.). Šīs sēnes vāra, kaltē, cep un sāla;
somiņu sēnes – tām sporas veidojas speciālās kamerās – somiņās (lāčpurni, bisītes, trifeļi u.c.). Tās ievāc pavasarī un galvenokārt cep, bisītes iepriekš vāra vismaz 15 – 20 min.…
Sēnes dabā ir ļoti izplatītas, un ikdienas dzīvē cilvēki ar tam sastopas bieži. Tās atrodamas gan mežos, purvos, pļavās un tīrumos, gan cilvēka pārveidotajā vidē – apdzīvotās vietās, pilsētās, dzīvokļos. Sēnes cilvēkiem pazīstamas jau no senseniem laikiem. Ēdamās sēnes ir ne tikai vāktas dabā, bet arī sāktas kultivēt jau pirms 2000 gadiem. Aizvien vairāk cilvēku pasaulē cenšas dzīvi veidot daudzveidīgu, lielu uzmanību veltot zaļajai dabai, ekoloģijai, augiem un uzturam, un mūsdienās sēņu lietošanai uzturā tiek pievērsta arvien lielāka vērtība. Agrāk bija uzskati, ka sēņu uzturvērtība nav visai liela, taču pēdējā laikā sēnes ierindo svarīgāko uzturlīdzekļu skaitā. Sēņu ēdieni der tikai veseliem cilvēkiem, jo augstais ekstraktvielu saturs tajās veicina gremošanas sulu izdalīšanos un var kairināt aknas un nieres.[3] Sēņu ēdieni labi sātina, tādēļ tie ieteicami to cilvēku uzturā, kam patīk daudz ēst, bet kam tas nebūtu jādara. Sēņu buljons ir vērtīgs ēstgribas ierosinātājs. No šiem augiem iespējams iegūt dažādus pārstrādes produktus, piemērā, tās kaltējot, sālot utt. Sēnes tiek iedalītas 3 lielās grupās: ēdamās, neēdamās un indīgās. No Latvijas mežos augošajām vairāk nekā 200 ēdamo sēņu sugu ievāc un pārstrādā aptuveni tikai 30 sugas, kā arī sēnes audzē kultivētās platībās.
