-
Ko, Latvija, Tev varu dot?
Ikkatru brīdi saprotu, ka nevēlos būt nekur citur, nevēlos meklēt svešas zemes un atklāt neizzinātus noslēpumus, jo man pietiek ar Tevi, Latvija. Katru rītu, vērojot neaprakstāmo dabas ainavu, kas paveras caur manas istabas loga rūti, jūtu Tevi sev blakus, Tavu pieskārienu, kad ziemas sals dzeļ manos sārtajos vaigos, pavasarī putnu balsis atskanam augstu baltajos mākoņu vates pikučos, smaržīgie ziedi piekļaujas man pļavā vasaras vidū, bet rudenī lapu zelts iekrāso visus kalnus un pakalnus.
Svecīšu liesmiņās raugoties, var daudz pārdomāt. Tagad patiesi saprotu: esmu cilvēks, kurš Tev ir vajadzīgs, kurš Tevi nepametīs arī grūtā brīdī, kurš spēj dot visdārgāko uz šīs apbrīnojamās pasaules- mīlestību!
…
Kārtējais drēgnais rudens vakars. It kā jau nekas īpašs, bet tomēr pārņem īpaši silta un nostaļģiska sajūta. Šodien ir 18.Novembris - Latvijas dzimšanas diena. Būdama maza meitene, domāju, ka Latvija savā dzimšanas dienā saņem plaukstošus ziedus, skaistas dāvanas, sirsnīgus apsveikumus no draugiem un radiniekiem - citām valstīm. Tagad zinu, ka, iespējams, nemaz nebiju kļūdījusies. Dāvanas var būt dažādas, bet galvenais, lai tās ir no sirds. Latvijai nav vajadzīgas dārgas dāvanas. Tu vari uzdāvināt pat mīļi pateiktu paldies, un Latvijas sirdī būs iedegta jauna, dreboša liesmiņa. Šajā dzimšanas dienā Latvijai dāvinu jaunu dvēseles stīgu, kas virmo manā iestādītajā mazajā ozola zīlē, kam tik ļoti vajadzīgas maigas cilvēka rokas un silta, nesavtīga mīlestība, lai tā izaugtu par varenu ozolu, varbūt pat par Latvijas nākamo dižkoku. Atceros: mana mazā māsīca, kurai vasarā apritēja 3 gadiņi, zīles aprakšanas brīdī man prasīja: ”Ko tu dari?” Es atbildēju: „Sniedzu Latvijai iespēju dzīvot vēl brīdi ilgāk!” Māsīca vairs neko nejautāja, tikai pienāca klāt un ar savām mazajām plaukstiņām palīdzēja man noblietēt zemīti, lai sēkliņa labāk augtu.
