-
Ļevs Vigotskis. Biogrāfija
1913.gadā Vigotskis ar zelta medaļu beidz ģimnāziju un 1914.gadā iestājas Maskavas universitātes medicīnas fakultātē, vēlāk pārejot uz juridisko. Vienlaikus viņš studē arī Šaņavska Tautas universitātes vēstures un filozofijas fakultātē.(5.) Jaunais students interesējas par teātri, neizlaižot nevienu izrādi; raksta teātra un literatūras kritikas žurnālos, tādejādi pievēršoties mākslas psiholoģijas izpētei.(4.)1917.gadā, absolvējis abas universitātes, Vigotskis atgriežas Gomeļā, kur uzsāk savu pedagoģisko darbību, pasniedzot literatūru, estētiku un psiholoģiju arodskolās, strādnieku fakultātēs, kursos, publiskās lekcijās.(5.) …
Ļevs Vigotskis nodzīvoja tikai 37 gadus un bieži tiek dēvēts par psiholoģijas Mocartu, kaut arī šajā zinātnes nozarē skaitās „ienācējs no malas”, - viņam nebija akadēmiskas izglītības psiholoģijā. Vigotskis ir psiholoģijas kultūrvēsturiskās skolas pamatlicējs un 191 zinātniska darba autors.Pasaulē plaši pazīstami viņa pētījumi par valodu un indivīda valodas attīstību; kuru pamatā ir viņa pieņēmums, ka augstākie psihiskie izziņas procesi ir sociālās attīstības produkts. Sākumā Vigotskis pētīja, pēc kādām likumībām noris un kā attīstās darbošanās ar rīkiem un zīmēm, bet vēlāk pievērsās simbolizēšanas procesiem valodā. Savos darbos pievērsies bērnu psiholoģijai (arī kurlo un psihiski atpalikušo bērnu problēmām) un smadzeņu bojājumus pārcietušu pieaugušo psihes analīzei. Vigotskis neatzina domu par to, ka mācīšana un attīstība ir divi pilnīgi neatkarīgi procesi. Viņš parādīja, ka mācīšanai jāapsteidz psihiskā attīstība. Lai pierādītu šo apgalvojumu, Vigotskis izvirzīja „tuvākās attīstības zonas” teoriju. „Pedagoģijai jāorientējas nevis uz bērna attīstības vakardienu, bet gan uz tās rītdienu”, viņš rakstīja. Ļ.Vigotskis ir radījis teoriju par psihiskās attīstības nevienmērību un stadiālo raksturu.
