-
Civilizācijas jēdziens un kritēriji
Vārds kultūra norāda uz kustības elementu (dinamisms), kamēr vārds civilizācija uz esamību, stāvokli (statisks). Šai nozīmē kultūra ir civilizācijas pamats, jo veidojās sabiedrības attīstības stāvoklis.
Atsevišķās kultūrās cilvēkus saista kopīga pasaules izjuta un no tās izrietoša kopīga pasaules forma, jo viss tapušais ir pārejošs. Katrai kultūrai ir savs kultūras pirmsimbols, kurš veidi cilvēka dvēseli un ir tai piederošs. Šo simbolu ir daudz un viņi rodas neatkarīgi no cilvēces un var pat salīdzināt ar cilvēka dzīves rita secību sākot ar jaunību un beidzot ar bojāeju. (O.Špenglers)
Savstarpējā mijiedarbībā visa cilvēces kultūra ir savstarpējs dialogs starp dzīvajiem un mirušajiem cilvēces pārstāvjiem. Civilizācija ir noteiktu cilvēku kopību tipi, kuri arī izraisa īpašas asociācija reliģijas, arhitektūras, glezniecības, tikumu un paražu laukā, tas ir, kultūrā. Civilizācija ir savas robežas sasniegusī kultūras pašidentifikācija. (A.Dž.Toinbijs)
Civilizāciju var saprast arī kā kultūru vienotību, kas nosaka arī cilvēka identitāti valodā, vēsturē, ieražās, reliģijā utt. Līdz ar to šie abi jēdzieni netiek atdalīti un ir pat atkarīgi vien no otra un tiek lietoti vienlaicīgi. Pēc S.Hantingtons teorijas kultūru rada civilizāciju sadursmes.
Civilizāciju varētu definēt kā augsti attīstīta cilvēku sabiedrība ar strukturētu darba dalīšanu. Antropoloģijā civilizāciju definē kā tādu attīstītu kultūrevolūcijas sociālpolitisko pakāpi.
Katrs cilvēks dzīvo kultūras vidē, bet ne katrs dzīvo civilizācijā.
…
Iesākts darbs, nav pabeigts, bet šo to var paņemt idejām. Jēdziens „civilizācija” ir cēlies no latīņu vārda „Civilis” (pilsoņa, pilsoņu, valsts, sabiedrisks). Vēsturiski civilizācijas jēdzienu lieto vispirms, lai apzīmētu sabiedrības attīstības procesus, apzīmējot civilizācijas jēdziens kā asociāciju ar noteiktu pakāpi, kurā atrodas noteiktā cilvēku grupa. Otrkārt, lai fiksētu noteiktu sabiedrību, nevērtējot tās attīstību. Civilizācija - sociālkulturālās attīstības pakāpe, līmenis; poli etniskās kultūrvēsturiskā kopība, piem., Rietumu civilizācija. Laikam ejot, civilizācijas jēdziens ir arī saglabājis antīkā laikmeta apzīmējumu, kā pārākas tautas salīdzinājumu ar barbaru ciltīm (L.Morgans). Tā bija utopiska sabiedrība, kurā valdītu absolūtais saprāts un taisnīgums. Nereti civilizācijas jēdziens tika līdz nostatīts kapitālisma jēdzienam, kā arī valdīja uzskats, ka katrai tautai ir sava civilizācija. Tomēr jau 19.gadsimtā tika izdalītas lokālajām un vienotās cilvēces civilizācijas. Primārie faktori, kas nosaka civilizācijas veidošanai ir: Klimats; Augsne; Veģetācija. Jau senie grieķi sev zināmo pasauli bija iedalījuši 3 galvenajās zonās, atkarībā no dabas apstākļiem (tropiskā, mērenā un polārā zona). Jo augstāku attīstības līmeni sasniedza konkrētā civilizācija, jo mazāk dabas faktori spēlēja noteicošu lomu.
