-
Reliģiju problemātika sociālajā darbā
Ka sabiedrība, tā kā skudru pūznis, kur katram sava loma, darbs, un sūtība un vieta. Ka mana dzīves kvalitāte ir atkarīga no “būt tai laikā, tajā vietā”. Un tikai noteikums ir viens, kas saucās gudrība un dzīves analīzes prasmes. Būt godīgam pret sevi, atzīt problēmas un kļūdas savas, un aizmirst to, kas saucās – nepacietība un steiga… un saprast, kur ir tava vieta, ko spēj tu darīt šodien, tagad, šajā mirklī un nodzīvot to īso brīdi sev par prieku, ar pazemību sniedzot Pasaulei tai savu cieņu. Cieņu sev un cieņu citiem. Un protams jautājums: un kur tad ES, ar savu gribu – gribu, vajag – vajag, ar patiesību tikai savu, ar spriedumiem un savu taisno tiesu?
Nu lūk. Nu beidzot esmu nonācis līdz “Dieva fīčai”. Es tagad zinu, ka ir kas augstāks, nekā mana griba, cerības un fantāzijas, mirkļa iegribas un grandiozie plāni. Es esmu tikai viens no miljardiem citu, bez kura, katra viena, visa Pasaule var iztikt. Tātad loģiski, kas izriet: es esmu vajadzīgs tik sev un tam, kas augstāks, kas nosaka reiz manu dzīvi. Ka laime, prieks un dzīves kvalitāte mana, ir tikai manī, iekšā, kas pieder tam, kurš noteicis ir kad un kur un kam ir jābūt. Un katrreiz tad, kad gribu sacīt: “ES!”, man jāuzdod sev jautājums: “A, kas es esmu?”… A, KAS ES ESMU VIENS, ŠAI PASAULĒ BEZ DIEVA?
…
Dievs, kā es Viņu saprotu Dievs, reliģija, Dieva kārtība, likumi, sirdsapziņa, morāle, pazemība, pacietība,…ticība, cerība, mīlestība … Ticības jautājums man ir aktuāls ir jau no pašas bērnības, kas vairāk vai mazāk ir ietekmējis gan manu rīcību un uzvedību, gan arī, ir licis aizdomāties, konkrētos dzīves posmos, veikt analīzi par nodzīvoto laiku, saviem sasniegumiem un zaudējumiem, no morāles, ētikas un sirdsapziņas viedokļiem, izvirzīt ideālos mērķus pārmaiņām un prognozēt konkrēto uzdevumu rezultātu kvalitāti, atbilstoši kristietības izvirzītajiem pamatprincipiem: “Ne mana, bet Tava griba lai notiek.”
