-
Kādas ģimenes savstarpējo attiecību analīze
Tas arī izskaidro, kāpēc meitas sevi bieži uztver kā “vairāk piederīgas mātēm” un dēli sevi uztver kā “vairāk piederīgi tēviem”. Iemesls ir meitu “pagarinātā” identifikācija ar māti (Chodorow, 1978; Miltuze, 2003).
Kopumā esmu patiesi priecīgs, ka man ir tādi kaimiņi kā Pētersoni, jo viņi ir spējuši daudzu gadu garumā atstāt, nebaidos šī vārda – superīgas – ģimenes iespaidu un par ciešo saliedētību, mīlestību, labestību savā ģimenē viņus var tikai apskaust un no viņiem var daudz ko mācīties. Es katrai ģimenei novēlu būt tādai kādi ir Pētersoni un nešaubos, ka līdzcilvēki mums apkārt būtu tikai ieguvēji. Manuprāt, šo ģimeni un tās savstarpējās attiecības lieliski raksturo citāts no kolektīvās monogrāfijas “Psiholoģija 3” – Ģimene, kurā pārim izdodas līdzsvarot intimitāti un individualitāti, tiek saukta par saistību ģimeni. Šādā ģimenē laulātie ciena viens otru, runā par savām domām, jūtām, dalās pārdomās un pārdzīvojumos. Bērnam tiek nodrošināts emocionālais siltums un drošības izjūta. Vecāki sadarbojas, meklē kompromisu un ir vienoti audzināšanas pamatjautājumos. Ģimenē ir izstrādāta vērtību sistēma un pastāv noteikti likumi, kas mainās līdz ar dzīves ciklu. Laiku ģimenes locekļi pavada gan kopā, gan atsevišķi, ievērojot katra individuālās intereses. Bērni, atstājot šo ģimeni, prot gan veidot emocionālu kontaktu, gan aizstāvēt savu viedokli, cienot citu cilvēku atšķirīgos uzskatus (Mārtinsone, Miltuze, 2015).
…
Šajā darbā aprakstīšu kādas sev zināmas ģimenes savstarpējās attiecības. Ģimenes locekļu vārdi ir mainīti. Ģimeni, kuru saukšu par Pētersonu ģimeni, pazīstu daudzus gadus, jo dzīvojam zem viena liela kopēja jumta – esam kaimiņi daudzdzīvokļu mājā un dažreiz apzināti, dažreiz nē – nākas pieredzēt un novērot ģimenes savstarpējās attiecības ikdienā. Ģimene nav liela – tajā ir tēvs Andris (42), māte Žanna (40) un viņu kopīgā meita Laura (20).
