-
Apgaismības idejas Latvijas teritorijā 18. un 19.gadsimtā
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1. | Apgaismības laika iezīmes un pārstāvji | 4- 5 |
2. | Apgaismības laika idejas Latvijā | 6- 8 |
Nobeigums | 9 | |
Izmantotā literatūra | 10 |
Kā jau ievadā tika minēts, tad ir zināms, ka apgaismību var skatīt gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Par plašāko nozīmi tiek dēvēts laiks, kas ir nākamais pēc viduslaikiem un tiek ticēts prāta „dabiskajai gaismai”, kura spēj pārvarēt domas sholastisko ierobežotību.1 Savukārt, šaurākā skatījumā šis laika posms tiek skaidrots kā laika posms, kurš sevī ietver laika posmu no Angļu revolūciju 1688. gadā līdz Franču revolūcijai 1798. gadā- pateicoties arī šajā laikā augošajai apziņai par dzīvi jaunā filozofiskā un zinātniskā laikmetā. Francijā, Itālijā un Vācijā tika runāts par apgaismoto gadsimtu.2
Apgaismība attīstījās 18. gs., jo tas bija laiks, kurš veicināja jaunu ideju rašanos un radīja jaunus filozofus, kuri šīs idejas attīstīja, pilnveidoja un īstenoja. Zinātniskās revolūcijas atklājumi mudināja noticēt savam saprātam un tā spēkam, tā bija vērsta ne vien pret nezināšanas tumsonību, bet arī pret tradicionālo kristīgo pagātni, kā arī tā laika progresīvākie domātāji un rakstnieki bija pārliecināti, ka cilvēks spēj saprast dabas procesus, pārveidot tos tā, lai tie spētu veicināt morālo un materiālo izaugsmi.
Īpaši apgaismības rašanos un attīstību veicināja pārmaiņas Eiropas kultūrā 17.gs. 2.pusē, jo cilvēki bija noguruši no pārmērīgi lielās reliģiskās ažiotāžas un tādejādi sāka pievērsties lietām, kuras nav saistītas ar laicīgajām lietām jeb reliģiju. Tāpat tiek runāts, ka apgaismību sekmēja reformācijas nepieciešamība Eiropā vai arī filozofijas un dabaszinātņu attīstība 17. gs. , attīstība, kura par galveno uzskata tieši cilvēka prātu.…
Apgaismība- laikmets, kad tic prāta apgaismojošai dabai. Tic, ka prāts var izzināt pasauli. Šaurākajā nozīmē ar jēdzienu apgaismība saprot- 16.gs. filozofiju Francijā. Apgaismība izauga no humānisma idejām, sasniegumiem dabaszinātnēs un politiskajām norisēm Eiropā 17.gs. beigās: apgaismība ārdīja pastāvošās iekārtas pamatus, feodālisms dzīvoja savas beidzamās dienas. Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē. Ar to nākas saprast, ka cilvēka dzīve ir kā nebeidzama cīņa starp labo un ļauno, garīgo un laicīgo- cīņa, kas ilgst mūžīgi un ir nebeidzama, jo arvien ir jācenšas sevi izzināt un pilnveidot, kā arī izprast lietu kārtību un būtību. Manuprāt, filozofija ir otrajā vietā aiz reliģijas, jo tās abas ir nosacīti saistītas garīgā līmenī, kur ļauj cilvēkam izvēlēties savu dzīves stilu nevis uzspiežot to, bet gan parādot, ka var būt arī labāk. Svarīgākais nav notikums vai laika periods vai kāda lieta, daudz svarīgāk, ir saprast lietu kārtību- kāpēc viens nomaina otru.
