Viduslaiku sākumā Romas impērija sadalījās Austrumromas impērijā un Rietumromas impērijā. Impērijas bija vājas, tāpēc to teritorijās ienāca barbaru tautas. Barbari 476.gadā gāza Rietumromas imperatoru un tur veidojās valstis. Šeit nostiprinājās Romas katoļu baznīca ar Pāvestu priekšgalā, bet austrumos radās pareizticīgo baznīca , kuru vadīja patriarhs. Rietumu valstis nostiprinājās, bet Bizantijai uzbruka musulmaņi, tāpēc tā pamazām gāja bojā.
Pretišķīgie principi-priekšstats par to, ka pasaulē ir cildenais, garīgais( pneuma-gars) un piezemētais, miesīgais (karnina- latīņu val.)
Izvēle starp labo un ļauno- Origena
mācība par ļaunuma cēloni, kas ir “Dieva
nezināšana” .
Talanti- gregorisko korāļu dziedāšanai
mūkiem bija nepieciešams Dieva dots talants, kā arī bruņiniekiem bija nepieciešams raksturs u.c. amatam nepieciešamās īpašības.
Debesu valstība-viduslaikos uzskatīja, ka cilvēkam ir īpašs stāvoklis: viņam vienīgajam no radībām ir dvēsele, kura eksistē kā patstāvīga garīgā realitāte.
Ticība, Dieva bijāšanās,
mīlestība, cerība.
Brīvā griba- jo uzskatīja,
ka tieši cilvēka pretdarbība
izpaužas kā pasaules ļaunuma cēlonis.
