-
Svētais Augustīns. Atzīšanās. ХΙ grāmata
Nobeidzot, atliek vēl parunāt par miesas kāri, kas ir iemesls un viens no visaktuālākajiem grēkiem, kādēļ cilvēks varēja viduslaikos novērsties no Dieva, un tas bija briesmīgi. Pats Svētais Augustīns atzinās, ka ir piedzīvojis daudz kārdinājumus un sastapies ar savas sirds ļaunumu. Kā viņš raksta: “Dvēsele pavēl miesai, un tā tūdaļ pat paklausa; dvēsele pavēl sev – un pretojas.” Viņš nemitīgi meklēja atbildi uz jautājumu starp labo un ļauno. Un cīnoties ar sevi, savām patiesībām un kaislībām, viņš atzinās visos savos grēkos. Atliek vien pieminēt no šī, ka svarīgi ir atcerēties, ka Dievs var darīt Tevi labāku tikai ar paša palīdzību. Un Dieva valstībā ķermenis ar dvēseli ir nesavienojami, tāpēc miesai ir japakļaujas un jādod priekšroka dvēseles dzīvei.
Kopumā vērtējot viduslaikus, jāteic, ja antīkajos laikos cilvēks dzīvoja tagadnei, tad viduslaiku cilvēks nudien atradās ārpus pasaules, kas mūsdienu cilvēkam varētu šķist visai dīvaini. Lasot Svēto Augustīnu, nonācu pie secinājuma, cik viduslaiki tomēr ir atšķirīgi no citiem laikiem. Protams, arī mūsdienās nav tā, ka Dievs nebūtu vairs aktuāls, jo ir ļoti daudz tādu, kas ir tikpat ticīgi un bijīgi kā cilvēki toreiz, bet no citas puses, mēs tomēr dzīvojam tagadnei. Svarīgākais, ko var paņemt no šiem fragmentiem, manuprāt, ir dvēseliskais monologs. Gan viduslaikos, gan arī šodien cilvēkam vajag ieklausīties ik pa laikam sevī un nonākt pie dažādām atklāsmēm un apgaismībām, lai vispār kaut kam rastos jēga.
…
(...) cilvēka paraugs bija Dievs, jo Viņš bija patiesais VISA Radītājs. Ļoti spilgts ir citāts no Svētā Augustīna, kas skan šādi: “Un es stāvēšu un nostiprināšos Tevī – manā tēlā, Tavā patiesībā. Un es necietīšu cilvēku jautājumus, kuri sodāmā slimībā slāpst vairāk, nekā spēj uzņemt, un saka: “Ko darīja Dievs, pirms Viņš radīja debesis un zemi?” – vai arī: “Kā viņam ienāca prātā kaut ko radīt, ja pirms tam nekad neko nebija radījis?” Dod viņiem, Kungs, kārtīgi saprast, ko viņi saka, un ieraudzīt, ka tur, kur nav laika, nevar teikt “nekad”. Ko gan citu nozīmē teikt: “Viņš nekad nebija radījis,” – kā vien to, ka “Viņš nav radījis laikā”? Un tā – lai viņi redz, ka bez radības nevar būt nekāda laika, un izbeidz šīs tukšās runas. Lai viņi stiepjas uz to, kas ir priekšā, un lai viņi saprot, ka Tu – visu laiku mūžīgais Radītājs – esi pirms visiem laikiem un Tev līdzmūžīgi nav nevieni laiki un arī neviena radība, pat ja ir kāda radība pāri laikiem.”
