Liela, sarkana kļavas lapa, apsedz manu auksto, vēja skarto ķermeni. Uz lapas dzīvojošie miera gariņi ieaijā mani saldajā ik vakara miegā, kurš stāsta man par pasaules neskarto, kluso paradīzes mieru.
Baltie, vieglie spārni ceļ mani arvien augstāk un augstāk. Mani spārni ir kā atslēga, kā eņģelis, kurš pasargā mani no visa ļaunā, kā aizkars, kurš mani paslēpj un pasargā. Zeltaino margrietiņu nimba virs galvas dod gaismu man tai tālajā, tai nezināmajā padebess pasaulē. Maigie skanošie vēja zvani spēlē man manu liktens dziesmu.
…
