Pēc ārpolitikas vadlīniju noteikšanu notika arī reālu institūciju izveidošana, kas realizēja ārpolitikas jautājumu risināšanu. LR Augstākajā Padomē par tādu kļuva Ārlietu komisija, savukārt valdība uzsāka Ārlietu ministrijas izveidi, kas faktiski bija jārada no pašiem pamatiem. Valdības 1990. gada 9. jūlijā pieņemtajā lēmumā tika būtībā definēts Ārlietu ministrijas darbības mērķis t.i. – „nodrošināt LR neatkarības atjaunošanu de facto, kā arī izstrādāt ārpolitisko koncepciju projektus Latvijas attiecību veidošanai ar PSRS, KPFSR, Baltijas un citām valstīm, kā arī koordinēt Latvijas sadarbību ar dažādām starptautiskajām organizācijām.”1
Nenoliedzami, ārkārtīgi būtiskas šajā neatkarības atjaunošanas periodā un diplomātijas dienestu atjaunošanā bija attiecības ar PSRS, kur no Latvijas puses bija vēlme tās veidot kā suverēnai valstij uz tādiem starptautisko attiecību pamatprincipiem kā atturēšanos no spēka un spēka draudu lietošanas starpvalstu attiecībās, strīdu izšķiršana mierīgā ceļā, katras tautas neatņemams tiesības uz pašnoteikšanos. Latvijas ārpolitikas nostādnes galvenajos jautājumos bija pakārtotas mērķim panākt LR starptautisko atzīšanu. Šim nolūkam galvenie pūliņi tika vērsti attiecību noregulēšanai sarunu ceļā ar PSRS. Jāņem vērā fakts, ka tas bija vēl laiks, kad pastāvēja iespēja likvidēt jebkuru suverenitāti Latvijā. …
Starptautiskā arēna un tajā valdošās dažādu valstu attiecības vēsturiskā skatījumā bijušas ārkārtīgi dažādas un komplicētas. Valstu savstarpējās attiecības lielā mērā nosaka konkrētās valsts diplomātiskā darbība, tās raksturojums, mērķi un centieni, jo valsts diplomāti ir tās personas, kas reprezentē valsti starptautiskā arēnā, cenšoties nodrošināt un aizstāvēt valsts intereses, realizē valsts ārpolitiku. Nereti kādas konkrētas valsts diplomātiskā rīcība ir vērtējama kā vēstures pagrieziena punkts. Atskatoties uz Latvijas vēsturi, jāsaka, ka Latvijai nav bijusi iespēja attīstīt un pilnveidot diplomātisko dienestu garā laika izteiksmē normālos neatkarīgas valsts apstākļos, kas saistīts ar ilgo Latvijas atrašanos citas valsts sastāvā vairākos vēstures periodos. Tomēr neskatoties uz to, sarežģītajos vēsturiskajos centienos izveidot Latviju kā neatkarīgu valsti, Latvijas ne pieredzes bagātie diplomāti sasniedza patiešām nozīmīgus un cienījamus panākumus. Tas bija vērojams kā, piemēram, Z.A.Meierovica kunga darbības laikā, tā arī pēc Padomju Savienības sabrukumu, kad Baltijas valstis mierīgā diplomātiskā ceļā, bet ne bez grūtībām, panāca savu kā valsts neatkarības atzīšanu starptautiskā arēnā.
